Kā jaunam cilvēkam dzīvot tālāk, ja viņa romantiskie ideāli par pasauli sagrūst? Kā viņam atrast sevi un piepildījumu savai dzīvei? Šie ir galvenie jautājumi, ko uzdod Nacionālajā teātrī gaidāmais jauniestudējums "Zelta templis". Tā pamatā ir japāņu autora Jukio Mišimas romāna dramatizējums, ko iestudējis režisors Henrijs Arājs.

Romāns tiek uzskatīts par visvairāk lasīto japāņu literatūras darbu pasaulē. Tas balstās patiesos notikumos, kad 1950.gadā kāds jauns budistu mūks nodedzināja izcilo Japānas sakrālo celtni - Zelta paviljonu Kioto, tādējādi šokējot visu pasauli.

Ļoti būtiska jaunā iestudējuma daļa ir īpaša vizuālā estētika un ķermeniskā valoda. Proti, aktieri kustībās izmanto buto dejas elementus un viņiem ir šim mākslas veidam raksturīgais baltais grims. Buto viņi apguva šī žanra mākslinieces Simonas Orinskas vadībā.

Galvenās lomas Midzogučī atveidotājs Uldis Siliņš uzskata, ka šī forma palīdz precīzāk atslēgt filozofisko saturu.

Ulda Siliņa atveidotais Midzogučī ir jauns cilvēks, ko pēc tēva nāves aizsūta uz izcilāko japāņu templi, kur viņam jākļūst par augsti stāvošu budistu mūku. Tādēji viņš piepildītu savu vecāku sapni, un sākotnēji viņam liekas, ka arī viņš pats to ļoti vēlas. Viņš ir pārliecināts, ka pasaulē nav nekā skaistāka par Zelta templi un būt par šī skaistuma daļu viņam nozīmē piepildīt arī savas dzīves ideālus. Bet soli pa solim seko vilšanās skaistumā, cilvēkos un arī savos ideālos.

Tieši šīs jauna cilvēka izjūtas, kad dzīve sāk lauzt viņa idealizētos priekšstatus par pasauli, visvairāk rezonē ar režisora Henrija Arāja paša sajūtām un viņš to redz arī savos vienaudžos.

Zelta tempļa galveno priesteri, kurā arī Midzogučī pieviļas, atveido Voldemārs Šoriņš. Viņaprāt, Mišimas darbs ļoti spilgti atklāj, kas notiek ar cilvēku, ja viņš nespēj pieņemt, ka šī pasaule vienmēr bijusi un būs nepilnīga.

Henrija Arāja jauniestudējuma "Zelta templis" pirmizrāde Nacionālajā teātrī skatāma 27.februārī.

Henrijs Arājs iestudē japāņu autora darbu "Zelta templis" Nacionālajā teātrī

Powered by Wave AI