Podcast
(ne)Diplomātiskās pusdienas
Hosted by Latvijas Radio 1 · LV
Raidījumā „(ne)Diplomātiskās pusdienas” turpinām stāstīt par ārpolitiku neierastā un interesantā veidā.
Raidījuma mērķis ir pievērsties dziļākai analīzei par problēmām un jautājumiem, kuri dažādu iemeslu dēļ tiek uzskatīti par mazāk aktuāliem, kuri tiek pieklusināti vai nepietiekami atspoguļoti, vai arī tādām tēmām, kuras jau ir, vai tūlīt būs aktuālas starptautiskajā politikā.
Ja iepriekš mēs apskatījām valstu vēsturi, politisko un ekonomisko situāciju, tagad runāsim arī par neērtām un strīdīgām tēmām.
Līdzīgi kā raidījumā „Diplomātiskās pusdienas” bija ieraksts, arī „(ne)Diplomātiskajās pusdienās” ir „starteris”, kurā iepazīstinām ar izvēlēto tēmu, „galvenais ēdiens”, kurā diskutējam un uzklausām ekspertu domas par raidījuma tēmu, un „deserts”, kurā kādi nedaudz vieglāki aspekti un fakti par jau aplūkoto problēmu.
Šo raidījumu Latvijas Radio veido kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūtu.
38episodes
Episodes
Newest firstAll episodes
"Jauns migrācijas laikmets" ES: sāks īstenot Jauno migrācijas un patvēruma paktu
1w ago00:17:23Tap to summarizeJūnija vidū Eiropas Savienība un tas nozīmē arī mēs ieiesim, ja tā var teikt, jaunā migrācijas laikmetā, jo gandrīz pēc divu gadu gatavošanās visā Eiropas Savienībā sāks piemērot Jauno migrācijas un patvēruma paktu. Brisele to pasniedz kā ilgi gaidītu atbildi uz vienu no Eiropas vispretrunīgākajiem politiskajiem jautājumiem – kā pārvaldīt migrāciju tā, lai tā būtu kontrolēta, kopīgi pārvaldīta un vienlaikus saglabātu uzticību Eiropas vērtībām. Šo paktu Eiropas Komisija raksturo kā jaunu kopēju sistēmu, kas balstīta uz “taisnīgumu un kontroli”, “kopīgu atbildību” un “solidaritāti starp dalībvalstīm”. Taču šie vārdi izskan Eiropā, kur migrācija vairs nav tikai politikas jautājums. Tā ir robežu drošības problēma, identitātes jautājums un arvien vairāk – pārbaudījums tam, vai Eiropas solidaritāte spēj izturēt sabiedrības bažas un populisma pieaugumu. Jāpiebilst, ka pakts nav viens likums, bet gan desmit tiesību aktu kopums. Tā centrālā ideja ir tāda, ka Eiropa vairs nedrīkst risināt patvēruma un neregulārās migrācijas jautājumus kā krīzi, kuru katra valsts improvizē atsevišķi, bet gan kā vienoti pārvaldītu sistēmu. Ikvienam, kurš Eiropas Savienības ārējās robežas šķērsos neregulāri, būs jāiziet pārbaudes: identitātes, drošības, veselības un reģistrācijas kontrole. Daļa patvēruma pieteikumu turpmāk tiks izskatīti paātrinātās robežprocedūrās, īpaši gadījumos, kad cilvēki ierodas no valstīm, kuru pilsoņiem statistiski ir mazākas iespējas saņemt aizsardzību. Savukārt tiem, kuri aizsardzību nesaņems, teorētiski būs jāatgriežas ātrāk. Loģika ir skaidra: ātrāki lēmumi, mazāk uzkrātu lietu, paredzamākas procedūras un stingrākas robežas. Tomēr politiski jutīgākā daļa nav tikai tas, kas notiek uz robežas, tā ir arī dalībvalstu savstarpējā sadarbība. Gadiem ilgi tādas robežvalstis kā Itālija, Grieķija un Spānija ir argumentējušas, ka tās nes nesamērīgu slogu tikai tādēļ, ka ģeogrāfiski atrodas pie Eiropas ārējās robežas. Savukārt valstis ziemeļos un austrumos ir uzsvērušas, ka tām nevajadzētu būt spiestām uzņemt cilvēkus, kuri ieradušies citur. Līdz ar to valstis, kuras piedzīvo migrācijas spiedienu, varēs saņemt palīdzību no citām dalībvalstīm caur mehānismiem kā patvēruma meklētāju pārvietošana, finanšu ieguldījumi, personāla nosūtīšanu vai operatīvais atbalsts. Līdz ar paktu solidaritāte kļūst obligāta, Eiropas Komisijas skaidrojumā nosakot, ka viena nepārvietota persona var tikt “kompensēta” ar 20 000 eiro lielu iemaksu. Šis tiek uzskatīts par politisku kompromisu, jo Eiropa būtībā saka, ka robežvalstis nedrīkst palikt vienas, taču citas valstis ne vienmēr būs spiestas uzņemt migrantus, ja tās sniegs atbalstu citādā veidā. Atbalstītāji to sauc par pragmatismu, kritiķi – par nepilnību sistēmā. Skaitļi palīdz saprast, kādēļ debates ir tik emocionāli piesātinātas, pat ja to mērogs bieži tiek pārprasts. 2025. gadā Eiropas Savienībās dalībvalstīs tika reģistrēti aptuveni 670 000 pirmreizēji patvēruma pieteikumi, kas ir par 26,6% mazāk nekā 2024. gadā. Kopējais patvēruma meklētāju skaits, ieskaitot atkārtotos pieteikumus, sasniedza gandrīz 800 tūkstošus. Visvairāk pieteikumu saņēma Spānija, Itālija, Francija, Vācija un Grieķija. Raidījumu veido arī Dr. Una Aleksandra Bērziņa- Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.
Transcribe →
Kritiskās infrastruktūras objektu aizsardzība Eiropā kopumā un Latvijā
2w ago00:19:09Tap to summarizePagājusī nedēļa Latvijā aizritēja karstu politisku kaislību gaisotnē. Un, kā bija lasāms kādā internetā atrastā jokā – Latvijā nokrita drons un nogremdēja Latvijas valdību. Kamēr jauna valdība vēl tikai top, raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas runājam par citiem iespējamiem mērķiem, proti, par dažādiem kritiskās infrastruktūras objektiem un kā tie tiek aizsargāti ne tikai pie mums, bet arī citur Eiropā. Karš Ukrainā ir skaidri parādījis, cik ļoti lielu ietekmi uz sabiedrību var atstāt triecieni un trāpījumi civilai infrastruktūrai, īpaši ja tās ir elektroapgādes līnijas, enerģijas stacijas, gāzesvadi, hidroelektrostaciju dambji, televīzijas torņi un citi objekti. Trāpījumi šādos objektos ne tikai var palēnināt normālu valsts funkcionēšanu, bet arī nopietni iedragāt iedzīvotāju noskaņojumu, tādējādi radot pamatīgu apdraudējumu nacionālajai drošībai. Tas, ka Eiropas valstis, tostarp Latvija, pēdējo gadu laikā ir ievērojami pastiprinājušas darbu pie savas militārās drošības un noturības stiprināšanas, nevienam vairs nav noslēpums. Taču brīžiem rodas sajūta, ka jautājumā par kritiskās infrastruktūras aizstāvību kaut kas paliek novārtā un viss nemaz tik gludi nerit uz priekšu. Eiropas Savienības līmenī jau 2023. gadā stājās spēkā Eiropas Kritiskās infrastruktūras direktīva. Tās mērķis ir veicināt kritiskās infrastruktūras objektu noturību pret jebkāda veida apdraudējumiem. Kopumā 11 dažādos sektoros – enerģētikā, transportā, banku sistēmā, finanšu tirgu infrastruktūrā, veselības aprūpē, publiskajā pārvaldē, digitālajā infrastruktūrā, kosmosā, kā arī objektos, kas saistīti ar tīru ūdeni, notekūdeņiem vai pārtikas ražošanu. Kritisko objektu pārstāvjiem būs jāveic regulāri risku izvērtējumi, kā arī jāveic dažādi tehniski un organizatoriski uzlabojumi, lai novērstu nepilnības un ievainojamību. Un tas viss faktiski tāpēc, ka šīs sfēras visas ir savstarpēji ļoti saistītas un viena no otras atkarīgas. Latvijai ar šīs direktīvas ieviešanu nemaz tik gludi nav gājis un Eiropas Komisija pat bija ierosinājusi pārkāpumu procedūru lietu pret Latviju par gauso rīcību. Taču galu galā šī gada janvārī tomēr tika apstiprināta Kritiskās infrastruktūras apzināšanas, darbības nepārtrauktības, drošības un noturības pasākumu plānošanas, īstenošanas un incidentu paziņošanas kārtība. Īsāk sakot, ir aprakstīts kurš – gan valsts iestādes gan privātie uzņēmumi – un kā ir par ko atbildīgi un kā rīkosies.
Transcribe →
Rietumu sankcijas palīdzēja Kremlim mobilizēt oligarhus ap karu
3w ago00:14:37Tap to summarizeIr gandrīz maija vidus. Kamēr mēs 9. maijā svinējām Eiropas dienu, austrumu kaimiņš svinēja tā dēvēto Uzvaras dienu – tiesa daudz pieticīgāk nekā parasti. Daudzi eksperti lēš, ka šogad Kremlis nerīkoja tik pompozu parādi galvenokārt trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, jo spēki, tostarp bruņutehnika, ir nepieciešami frontē. Otrkārt, ir jākoncentrē spēki Krievijas iekšienē, lai nosargātu naftas infrastruktūru. Un treškārt – bailes par Kremlī sēdošās elites drošību. Un tā mēs nonākam līdz mūsu šodienas raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas tēmai – Krievijas oligarhiem, naudai un sekām, kuras izriet no nepiekrišanas Kremlim. Marta beigās laikraksts “Financial Times” ziņoja, ka Krievijas diktators Vladimirs Putins aicināja oligarhus ziedot līdzekļus aizsardzības budžetam, lai varētu turpināt karu Ukrainā. Lai gan karš Tuvajos Austrumos nedaudz uzsildīja Krievijas maku, Rietumu sankcijas, neveiksmes frontē un arī starptautiskā izolācija rada arvien lielāku plaisu Krievijas budžetā. Vēlāk gan Kremlis paziņoja, ka neko tādu nav prasījis. Tomēr, ņemot vērā Ukrainas triecienus nu jau dziļi pāri robežai, karam vajag ne tikai karavīrus un tehniku, bet arī finanses. Nevienam nav noslēpums, ka Putins, vairāk nekā 25 gadus sēžot Kremlī, ir koncentrējis sev apkārt lojālus cilvēkus, savā ziņā ļaujot viņiem nodrošināt augstus politiskos un militāros amatus, kā arī oligarha statusu. Lai gan oligarhiem ir ekonomiskā ietekme un sava veida varas sviras, bet militārām amatpersonām un drošībniekiem ir fiziskais spēks, tomēr Kremlis ar politisko varu līdz šim spēja daudzus apklusināt. Jāsaka, ka oligarhi zaudē savu ietekmi Kremlī un jebkādu iespēju virzīt Putina lēmumus, kas nepārprotami sit pa oligarhu kabatām. Šobrīd izskatās, ka oligarhi ieņem līdz šim vājākas pozīcijas. Oligarhi arvien biežāk kļūst par Kremļa mērķi. Rietumu sankcijas vēl vairāk pietuvināja oligarhus Putinam, bet diktatora “burkāna un pātagas” taktika viņus apklusināja. Tiem, kas neatbalsta Kremli ir divas iespējas – zaudēt visu naudu, dzīvot bailēs un bēgt no valsts vai arī veikt, tā teikt, brīvprātīgu vai ne tik brīvprātīgu pašnāvību. Šeit gribētu minēt viena oligarha piemēru, proti, bijušo baņķieri Oļegu Tinkovu, kuram kādreiz piederēja otrā lielākā banka Krievijā “Tinkoff Bank”. Viņa kļūda bija ieraksts “Instagram”, kurā viņš karu pret Ukrainu nodēvēja par traku. Vienu dienu pēc šī ieraksta publicēšanas Kremlis sazinājās ar bankas vadītājiem, paziņojot – vai nu saites ar Tinkovu tiks pārrautas vai arī banka tiks nacionalizēta. Pats Tinkovs vēlāk medijam “New York Times” sacīja, ka viņam nebija pat iespējas apspriest cenu, par kuru banka tika pārdota – viņš nonāca ķīlnieka situācijā. Bijušais oligarhs pastāstīja, ka nedēļas laikā piektais bagātākais uzņēmējs Krievijā – Vladimirs Potaņins, kurš piegādā niķeli iznīcinātāju dzinēju ražošanai, – nopirka banku par 3 % no tās patiesās vērtības. Tādējādi Tinkovs zaudēja gandrīz 9 miljardus ASV dolāru no kādreizējās bagātības, kas viņam piederēja. Beigās viņš, protams, pameta Krieviju, baidoties par savu dzīvību. Kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Putins sapulcēja Krievijas bagātākos cilvēkus Kremlī. Lai gan oligarhi jau tad apzinājās, ko karš nodarīs viņu bagātībai, viņi skaļi neiebilda. Kāpēc? Jo zināja, ka šie iebildumi varētu maksāt vairāk nekā visa nauda, kas viņiem pieder. Tātad, ja Rietumi, nosakot sankcijas, cerēja vērst oligarhus pret Putinu, šis plāns izgāzās. Un tieši otrādi – sankcijas palīdzēja Kremlim mobilizēt oligarhus ap karu. Piemēram, daudzu Rietumu uzņēmumu aiziešana no Krievijas, radīja sava veida vakuumu, kuru aizpildīt steidzās Kremļa lojālisti.
Transcribe →
Digitālās sistēmas ne tikai ietekmē, bet arī iesaistās mūsu bērnu bērnībā
4w ago00:18:46Tap to summarizeRaidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršamies vecākiem ļoti aktuālai tēmai. Lielākā daļa bērnu, kā arī mēs pieaugušie no rīta pieceļamies un uzreiz sniedzamies pēc sava telefona. Pirms skolas, darba vai jebkādas citas aktivitātes mūs gaida ziņas, īsi video, ko skatīties, varbūt spēle, kas palikusi nepabeigta no iepriekšējā vakara. Ceļā ausīs tiek ieliktas austiņas. Pusdienlaikā – ātra ieskatīšanās tiešsaistē. Pēc skolas vai darba ierīce atkal pilnībā “atdzīvojas” un sociālie tīkli, grupu čati, straumēšana, spēles, mājasdarbi saplūst vienā nepārtrauktā digitālajā plūsmā. Dienas beigās ir pagājušas vairākas stundas tiešsaistē, un klusām, gandrīz nemanāmi katrā solī ir savākti mūsu un mūsu bērnu dati. Mūsdienu bērnu bērnība ir daudz citādāka nekā mūsu un tā atrodas tiešsaistē, nevis ārā pagalmā. Jāpiebilst gan, ka tehnoloģiju lietošanas noteikumus ilgu laiku lielākoties ir noteikuši vecāki un pašas platformas, taču šobrīd novērojam, ka līdzsvars mainās, pieaugot valstu kontroles mehānismiem un spiedienam uz sociālo mediju platformām. Ja paskatāmies uz datiem, tad Eiropas Savienībā digitālā vide jauniešiem ir gandrīz universāla. 2025. gadā 89,3% jauniešu vecumā no 16 līdz 29 gadiem aktīvi izmantoja sociālos tīklus, salīdzinot ar nedaudz vairāk nekā divām trešdaļām no kopējā iedzīvotāju skaita. Vēl būtiskāk ir tas, cik agrīni šī iesaiste ir sākusies. Pētījumi Apvienotajā Karalistē rāda, ka lielākā daļa bērnu līdz 13 gadu vecumam, neskatoties uz platformu noteiktajiem ierobežojumiem, jau šobrīd izmanto sociālos tīklus. Līdz pusaudžu vecumam dalība tajos kļūst gandrīz pilnīga. Vienlaikus ir pieaugusi arī lietošanas intensitāte. Daudzās OECD valstīs vismaz puse 15 gadus vecu jauniešu pavada 30 vai vairāk stundas nedēļā, izmantojot digitālās ierīces. Tas ir gandrīz pilnas slodzes darbs. Bērnību vairs ne tikai ietekmē digitālās sistēmas, bet tā tajās ir pilnībā iesaistīta. Līdz ar to šodien vēlamies runāt par to, kā valstis iesaistās, lai mazinātu bērnu un jauniešu tendenci arvien pastiprinātāk pavadīt laiku tehnoloģijās, kā arī ierobežo sociālo mediju platformu mehānismu, kas pastiprina šo tendenci. Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.
Transcribe →
Vienkāršošana un deregulācija: kā šo divu teminu īstenošana atšķiras dzīvē
Apr 2800:17:44Tap to summarizeRaidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz nerunāsim ne par karu, ne par vēlēšanām, ne par sankcijām. Raidījuma temats veltīts starptautiskās un nacionālās politikas “karstajam kartupelim” – birokrātijai. Jā, šobrīd visur Eiropā norisinās aktīva diskusija par vienkāršošanu – mazāk papīru, mazāk veidlapu, mazāk birokrātijas un mazāk raižu. Bet vai tā tiešām ir? Un kā šī vienkāršošana atšķiras no cita termina – deregulācijas? Bet vispirms par terminoloģiju. Ir svarīgi saprast, ko saprotam ar vienkāršošanu un ko ar deregulāciju? Skaidrs, ka tie nenozīmē vienu un to pašu, lai arī Eiropas Savienības vārdnīcā tiek izmantots tikai pirmais. Atšķirība starp tiem nav tikai semantiska, bet arī konstitucionāla. Vienkāršošana ir tad, kad tu paņem noteikumu un padari to vieglāk izpildāmu, nemainot pašu būtību. Piemēram, agrāk uzņēmumam atskaite jāiesniedz uz papīra trīs eksemplāros un trim iestādēm. Tagad pietiek ar vienu elektronisku formu, ko visi redz uzreiz. Likums nav mainījies. Pienākums nav mainījies. Tikai veids, kā to izpildīt, ir vieglāks. Tikmēr deregulācija ir tad, kad tu maini pašu likuma būtību. Lietojot iepriekšējo scenāriju, deregulācija būtu tad, ja uzņēmumam atskaite vienkārši vispār nebūtu jāiesniedz. Lai arī tas izklausās vilinoši – mazāk darba, mazāk rūpju un mazāk juristu un grāmatvežu – realitātē tas ir diezgan slidens ceļš, ja netiek veikts uzmanīgi. Tātad deregulācija ir nopietns process, kurā tiek mainīta likuma būtība un tajā ietvertie pienākumi. Tieši tāpēc process, ar ko deregulācija tiek veikta, ir ļoti svarīgs. Iedomājieties, ja Latvijā būtu sistēma, kur likumu pieņemot, jāiesaista visas puses, bet jebkādiem tālākiem grozījumiem nav vajadzības uzklausīt citas iestādes, NVO, plašāku sabiedrību. Tas nav pārāk godīgi. Tomēr, ja deregulāciju varētu iekļaut plašākā diskusijā par vienkāršošanu, tad iespējams panākt vienu, bet runāt tikai par otru. Un tieši šādas raizes ir pārņēmušas vairākus ES dalībvalstu tirdzniecības nozaru pārstāvjus, akadēmiķus un civilās sabiedrības pārstāvjus šī brīža Eiropas Savienības vienkāršošanas un konkurētspējas veicināšanas procesos.
Transcribe →
Strādājam vairāk, dzīvojam sliktāk? Mūsdienu darba tirgus realitāte
Apr 2100:17:29Tap to summarizeRaidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas epizodi uzsākam ar jautājumu, kas pēdējos gados kļūst arvien aktuālāks ne tikai ekonomistiem, bet gandrīz ikvienam no mums. Ja dzīvojam laikā, kad cilvēki ir izglītotāki, produktīvāki un tehnoloģiski attīstītāki nekā jebkad agrāk, kāpēc tik daudziem rodas sajūta, ka stabila dzīve kļūst arvien grūtāk sasniedzama? Atbilde uz jautājumu nav vienkārša, taču, ja paskatāmies datos, parādās ļoti skaidra tendence – darba tirgus nav sabrucis, bet tas ir kļuvis strukturāli citāds. Sāksim ar globālo ainu. Saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas (International Labour Organization) datiem pasaulē šobrīd pastāv tā sauktais “jobs gap” jeb darba vietu deficīts aptuveni 402 miljonu cilvēku apmērā. Šajā skaitlī ietilpst ne tikai bezdarbnieki, bet arī tie, kuri dažādu iemeslu dēļ nav spējīgi piedalīties darba tirgū vai ir pārtraukuši darba meklēšanu. Vienlaikus globālais nodarbinātības pieaugums palēninās – līdz aptuveni 1,5% gadā. Starptautiskās darba organizācijas dati norāda, ka vairāk nekā divi miljardi cilvēku, kas ir aptuveni 58% no pasaules darbaspēka, strādā neformālajā sektorā. Tas nozīmē darbu bez darba līguma, bez sociālajām garantijām un bieži vien bez stabiliem ienākumiem. Citiem vārdiem sakot, darbs kā tāds nav pazudis. Taču darbs arvien retāk nozīmē drošību. Jaunieši šajā struktūrā ir īpaši ievainojami. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju organizācijas 2024. gada datiem 259 miljoni jauniešu pasaulē nebija ne nodarbināti, ne izglītībā, ne apmācībās. Tas ir gandrīz katrs piektais jaunietis. Līdz ar to rodas jautājums, kāpēc ir izveidojusies šāda situācija? Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņu universitātes.
Transcribe →
Kas īsti ir Pēteris Maģars – Ungārijas parlamenta vēlēšanu uzvarētājs?
Apr 1400:15:40Tap to summarizeRaidījuma veidošanā piedalās Marts Ivaskis no Latvijas Ārpolitikas institūta un Tieslietu ministrijas. Ungārijā svētdien, 12. aprīlī, norisinājās parlamentārās vēlēšanas, kuras jau tiek dēvētas par vissvarīgākajām vēlēšanām kopš demokrātijas atjaunošanas. Pēc sešpadsmit gadiem pie varas Viktors Orbāns pirmo reizi saskārās ar tādu izaicinājumu, kuru nebija spējīgs pārvarēt pat ar Krievijas un ASV lobiju. No pirmā acu skatiena, šis nav tikai zaudējums, bet iespējams esošās sistēmas sabrukums. Kā jau redzējām arī Orbāns atzina savu sakāvi svētdienas vakarā. Bet kas tad ir Pēteris Maģars, kurš spēja paveikt to, ko neviens pirms viņa nevarēja? Maģars ir interesants personāžs – bijušais „Fidesz” iekšējais cilvēks, kurš pārvērties par partijas galveno ienaidnieku. Viņa ģimene bija cieši saistīta ar Ungārijas kristīgi demokrātisko eliti: māte – augsta ranga Augstākās tiesas amatpersona, vectēvs – populārs televīzijas juridiskais komentētājs, un viens no radiem – bijušais Ungārijas prezidents Ferencs Mādls. Madžars uzauga pie politikas ēdamgalda, iestājās „Fidesz”, veidoja ciešu draudzību ar tagadējo premjerministra biroja vadītāju Gergeli Guljāšu, kā arī apprecēja Juditu Vargu, tobrīd topošo Ungārijas tieslietu ministri. Maģars „Fidesz” sistēmā nespēja virzīties uz priekšu un augšu. Viņu aprakstīja kā pārāk ambiciozu un pārāk neatkarīgu. Tomēr 2024. gada sākumā Ungāriju satricināja skandāls — prezidente Katalina Novāka un tieslietu ministre Judita Varga atkāpās saistībā ar apžēlojuma lietu pedofila līdzdalībniekam. Šī skandāla laikā Maģars saredzēja oportūnu momentu. Viņš publiskoja slepeni ierakstītu sarunu, kurā izskanēja aizdomas par valdības iejaukšanos tiesu procesos. Šis moments kļuva par vajadzīgo rakešdegvielu straujam kāpumam līdz Ungārijas mediju virsrakstiem. Martā Maģars organizēja protesta gājienu, kurā ieradās piecdesmit tūkstoši cilvēku, kamēr maijā jau bija reģistrēta partija "Tisza". Eiropas Parlamenta vēlēšanās "Tisza" ieguva gandrīz trīsdesmit procentus balsu, kamēr "Fidesz" saņēma zemāko rezultātu vēsturē. Un šodien no 0 līdz 137 parlamenta vietām astoņpadsmit mēnešos. Tam ir vārds: politiskais cunami. Maģars ir pretrunīga personība arī savā nometnē. Tie, kas viņu pazīst, runā par pārmērīgu augstprātību, impulsivitāti, un partiju, kas pēc struktūras pat atgādina "Fidesz". Proti, lojalitāte virs kompetences jeb viena cilvēka šovs. Tomēr šīs vēlēšanas ir lielākas par Maģaru. Piemēram, Zaļo partijas deputāte Timea Sabo, kura pati atteicās kandidēt, lai Tiszai atbrīvotu ceļu teica sekojošo: "Mēs nebalsojam par Tiszu. Mēs balsojam pret „Fidesz”. Ungāri šajā brīdī nobalsotu pat par kazu, ja tā kandidētu pret Orbānu." Viņai arī bija taisnība. Vēlēšanu diena arī uz šo norāda. Aptuveni 78 procenti no reģistrētajiem vēlētājiem piedalījās Ungārijas vēlēšanās - tas ir augstākais rādītājs kopš Padomju sistēmas sabrukuma. Lai radītu priekšstatu, 2022. gadā vēlēšanās piedalījās tikai 63 procenti. Un tieši augstā līdzdalība, visticamāk, izšķīra rezultātu, jo sistēma pati par sevi ilgstoši strādāja par labu „Fidesz”. Bet lai par šo vēlēšanu nozīmi uzzinātu vairāk un saprastu, vai aiz Orbāna „Fidesz” iekārtā stāv kāds nākamais personāžs, klausāmies Ištvana Hegedūsa, Ungārijas Eiropas Sabiedrības priekšsēdētāja teikto. „Ja galvenais pretendents Peters Maģārs pirmo reizi kļūs par premjerministru, tad Ungārijā notiks reālas politiskās pārmaiņas. Un tas nozīmē, ka Ungārija un Ungārijas valdība pielāgosies Eiropas vispārējam kursam un, cerams, ka atbalstīs arī Ukrainu. Varbūt ne gluži tā, kā to dara dažas proeiropeiskākās Eiropas valstis, kas atbalsta Ukrainu, bet kopumā tā zaudēs savu prokrievisko nostāju. Noteikti tā to mainīs. Kopumā nebūs nekādas sadarbības starp autoritāriem līderiem Eiropā, galēji labējiem līderiem un galēji labējām partijām. Un, protams, Ungārija nekļūs par sava veida īpašu trampisma bastionu Eiropas Savienībā.” Sagaidāms, ka Orbāns opozīcijā nebūs lēns vai padevīgs. 2006. gadā, pēdējo reizi zaudējot vēlēšanās, viņš sākotnēji atzina sakāvi, tomēr ātri vien arī spēja atgūties. Orbāns politiku iznesa uz ielām, un parlamentā izmantoja katru iespējamo obstrukcijas rīku. No 2006. līdz 2010. gadam Fidesz bloķēja un aizkavēja visu iespējamo, lai diskreditētu tā brīža valdību – proti, ka tā ir vāja un nespējīga. Tagad lai arī Orbānam būs tikai 55 vietas parlamentārā, viņam vēl aizvien būs sešpadsmit gados uzceptās institucionālās saiknes. Un tās tik ātri nepazūd.
Transcribe →
Medikamenti mūsdienās nav tikai veselības jautājums – tā ir arī vara un kontrole
Apr 700:17:21Tap to summarizeRaidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršamies tam, kas mūsu ikdienā šķiet pašsaprotams – medikamentu lietošana. Tomēr 21. gadsimtā medikamenti vairs nav tikai veselības aprūpes instruments. Tie ir kļuvuši par ekonomisku, stratēģisku un ģeopolitiski nozīmīgu elementu. Farmācijas industrija šodien iemieso ne tikai zinātnes progresu un ārstēšanas iespējas, bet arī globālās ražošanas ķēdes, starpvalstu atkarību, tirgus koncentrāciju un politisko ietekmi. Citiem vārdiem sakot, medikamentu lietošana mūsdienās vairs nav tikai veselības jautājums – tā ir arī varas, piekļuves un kontroles jautājums. Farmācijas nozares ietekmi īpaši spilgti atklāj arguments, ka mūsdienu sabiedrība ir kļuvusi strukturāli atkarīga no nepārtrauktas medikamentu pieejamības. ASV 49,95 iedzīvotāju lieto vismaz vienu recepšu medikamentu 30 dienu laikā, un ievērojama daļa vienlaikus lieto vairākus preparātus. Eiropā dažās valstīs recepšu zāles lieto vairāk nekā 55 procenti iedzīvotāju, savukārt vecāka gadagājuma grupās šis īpatsvars pārsniedz 90 procentus. Šie skaitļi parāda, ka medikamenti vairs nav izņēmums vai individuāla izvēle, bet gan viens no pamata mehānismiem, uz kuriem balstās mūsdienu sabiedrības funkcionēšana. Tas savukārt nozīmē, ka jebkuras piegādes ķēdes svārstības, cenu kāpums vai ģeopolitiski satricinājumi automātiski kļūst par politisku problēmu. Papildus tam, zāļu, kuras var iegādāties Eiropas aptiekās, pamatā bieži ir aktīvās farmaceitiskās vielas, kas ražotas Ķīnā vai Indijā, pēc tam apstrādātas citā valstī, iepakotas vēl citur un tikai tad nonākušas galapatēriņa tirgū. Tas attiecas ne tikai uz sarežģītiem biotehnoloģiskiem preparātiem, bet arī uz šķietami vienkāršiem un plaši lietotiem medikamentiem, piemēram, paracetamolu, amoksicilīnu, asinsspiediena zālēm vai noteiktiem insulīna veidiem. Eiropas Savienībā (ES) aptuveni 75 līdz 80 procenti aktīvo farmaceitisko vielu tiek ražotas ārpus ES. ASV aina ir līdzīga – vairāk nekā puse zāļu tiek ražotas ārvalstīs, savukārt pašu valsts aktīvo vielu ražotāju īpatsvars ir samērā neliels, salīdzinot ar Ķīnu un Indiju. Līdz ar to rodas fundamentāla pretruna: veselības aprūpe tiek organizēta nacionālā līmenī, bet medikamenti tiek ražoti globāli. Šī pretruna ir viens no mūsdienu starptautiskās politikas centrālajiem mezgliem. ES šajā sistēmā atrodas īpaši sarežģītā pozīcijā. No vienas puses, tā joprojām ir viens no spēcīgākajiem farmācijas spēlētājiem pasaulē. Eiropa eksportē medikamentus vairāk nekā 100 miljardu eiro vērtībā gadā tikai uz ASV, un tādas valstis kā Beļģija, Īrija, Dānija, Francija un Vācija ir nozīmīgi ražošanas, inovāciju un biomedicīnas centri. No otras puses, šī šķietamā drošība slēpj ievainojamību. Eiropas tirgus ir sadrumstalots, zāļu cenu politika daudzviet ir stingri regulēta, iepirkumu sistēmas bieži ir orientētas galvenokārt uz zemāko cenu, bet stratēģiskā atkarība no ārējiem piegādātājiem arvien pieaug. Tas nozīmē, ka Eiropa vienlaikus ir gan spēcīgs eksportētājs, gan arī ievainojams importatkarīgs tirgus. Tieši tādēļ pēdējos gados arvien biežāk tiek runāts par nepieciešamību stiprināt Eiropas “stratēģisko autonomiju” farmācijas jomā, lai gan praksē šī autonomija ir grūti īstenojama, jo visa sistēma balstās savstarpējā atkarībā. Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.
Transcribe →
Kā slavenību aktivitātes ietekmē mūsu viedokli un arī pašu politiku?
Mar 3100:17:07Tap to summarizeRaidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz aplūkojam tēmu, par kuru ikdienā nemaz neaizdomājamies, bet kura skar mūs visus, – kā slavenības ietekmē mūsu viedokli par politiku un kā slavenību aktivitātes ietekmē arī pašu politiku? Mēs dzīvojam laikmetā, kur daudz laika pavadām, tā teikt, ekrānos. Tur mēs lasām ziņas, skatāmies dažādus video, sarakstāmies un, iespējams, daudzi šo epizodi klausās telefonā vai datorā, nevis radio. Tieši tādēļ ir jārunā par sociālo mediju ietekmi uz to, ko mēs redzam un dzirdam. Šeit ir jāmin psiholoģiskais faktors, proti, jo biežāk mēs kaut ko dzirdam, jo vairāk ticam, ka tā varētu būt patiesība. Ja to atkārto vairāki avoti, tostarp slavenības, tad mūsu vēlme ticēt informācijai palielinās. Sociālie mediji tā arī darbojas – algoritmi uztver, ko mēs skatāmies un “laikojam” un turpmāk uzrāda mums līdzīgu saturu. Diemžēl bieži vien šie algoritmi rāda mums pielāgotu saturu, ignorējot citus viedokļus. Tātad cilvēki nonāk informatīvajos burbuļos. Tā kā saturs katram cilvēkam ir pielāgots, tad rodas noteikta politiskā polarizēšanās, kur cilvēki nostājas tā viedokļa pusē, kuram ir visbiežāk pakļauti. Šobrīd mūsu piekļuve informācijai ir lielāka nekā jebkad agrāk. Un jāsaka, ka brīžiem informācijas ir pat pārāk daudz. Un šajā brīdī nonākam pie izklaides. Izklaides satura veidotājus pat varētu saukt par pelēkajiem kardināliem, jo tieši viņiem ir ietekme pār mūsu viedokli. Izklaidējot tas tiek darīts nepiespiesti, laikā, kad mūsu smadzenes atpūšas un nav tik kritiskas pret informāciju, kuru uztver. Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.
Transcribe →
Ekonomisti ceļ trauksmi par Ķīnas nopietnajām problēmām saistībā ar deflāciju
Mar 2400:15:53Tap to summarizeŠoreiz raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas maltīte ir īpaši smaga — "ēdienkartē" Ķīnas ekonomika. Valsts, no kuras nāk gandrīz viss, ko nopērkam, un valsts, kuras problēmas agrāk vai vēlāk nonāk arī pie mums. Ķīna jau otro gadu pēc kārtas nosvinēja 5% ekonomikas izaugsmi un saka, ka viss iet pēc plāna. Bet ekonomisti, kas skatās aiz šī skaitļa, redz ko pavisam citu. Piemēram, neatkarīgā firma „Rhodium Group” lēš, ka faktiskā izaugsme bijusi tuvāk 2,5–3%, un ceļ trauksmi par Ķīnas nopietnajām problēmām saistībā ar deflāciju. Tieši deflācija ir šī stāsta galvenais vārds. Ja inflācija nozīmē, ka cenas pieaug, tad deflācija – pretējo. Cenas Ķīnā krīt – rūpniecības cenas ir turpinājušas krist jau 41. mēnesi pēc kārtas, kamēr patēriņa cenas 2025. gadā vidēji bija tikai 0,2% augstākas (kas praksē ir nulle). Lai arī tas izklausās labi mums – kurš tad nevēlētos lētākas preces –, bet ilgstoša deflācija ir ļoti bīstama, jo tā kļūst par neizbēgamu ciklu. Ja cenas šodien ir zemākas nekā vakar, bet rīt tās būs vēl zemākas nekā šodien, tu nesāc pirkt vairāk. Tu gaidi, kad cenas paliks mazākas un mazākas. Un šī gaidīšana ir ar nopietnām sekām: uzņēmumi neredz pieprasījumu, tāpēc neinvestē; algas neaug; cilvēki tērē vēl mazāk; cenas krītas vēl zemāk. Īsumā – tas ir bīstami. Ķīnas stāstā šīs spirāles saknes meklējamas nekustamo īpašuma sektorā. Ķīniešu ģimenēm māja nav tikai pajumte, bet galvenais uzkrājumu un ieguldījumu veids. Tādējādi, nekustamo īpašumu tirgus ir cieši saistīts ar vispārējo patērētāju un iedzīvotāju labklājību. Tomēr kopš 2021. gada nekustamā īpašuma cenas kritušās par vairāk nekā 20%, un „Barclays” banka aprēķinājusi, ka zaudētā mājsaimniecību bagātība ir 18 triljoni dolāru – vairāk nekā viss zaudētais 2008. gadā hipotēku krīzē.
Transcribe →