
Hosted by Latvijas Radio 1 · LV

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršamies tam, kas mūsu ikdienā šķiet pašsaprotams – medikamentu lietošana. Tomēr 21. gadsimtā medikamenti vairs nav tikai veselības aprūpes instruments. Tie ir kļuvuši par ekonomisku, stratēģisku un ģeopolitiski nozīmīgu elementu. Farmācijas industrija šodien iemieso ne tikai zinātnes progresu un ārstēšanas iespējas, bet arī globālās ražošanas ķēdes, starpvalstu atkarību, tirgus koncentrāciju un politisko ietekmi. Citiem vārdiem sakot, medikamentu lietošana mūsdienās vairs nav tikai veselības jautājums – tā ir arī varas, piekļuves un kontroles jautājums. Farmācijas nozares ietekmi īpaši spilgti atklāj arguments, ka mūsdienu sabiedrība ir kļuvusi strukturāli atkarīga no nepārtrauktas medikamentu pieejamības. ASV 49,95 iedzīvotāju lieto vismaz vienu recepšu medikamentu 30 dienu laikā, un ievērojama daļa vienlaikus lieto vairākus preparātus. Eiropā dažās valstīs recepšu zāles lieto vairāk nekā 55 procenti iedzīvotāju, savukārt vecāka gadagājuma grupās šis īpatsvars pārsniedz 90 procentus. Šie skaitļi parāda, ka medikamenti vairs nav izņēmums vai individuāla izvēle, bet gan viens no pamata mehānismiem, uz kuriem balstās mūsdienu sabiedrības funkcionēšana. Tas savukārt nozīmē, ka jebkuras piegādes ķēdes svārstības, cenu kāpums vai ģeopolitiski satricinājumi automātiski kļūst par politisku problēmu. Papildus tam, zāļu, kuras var iegādāties Eiropas aptiekās, pamatā bieži ir aktīvās farmaceitiskās vielas, kas ražotas Ķīnā vai Indijā, pēc tam apstrādātas citā valstī, iepakotas vēl citur un tikai tad nonākušas galapatēriņa tirgū. Tas attiecas ne tikai uz sarežģītiem biotehnoloģiskiem preparātiem, bet arī uz šķietami vienkāršiem un plaši lietotiem medikamentiem, piemēram, paracetamolu, amoksicilīnu, asinsspiediena zālēm vai noteiktiem insulīna veidiem. Eiropas Savienībā (ES) aptuveni 75 līdz 80 procenti aktīvo farmaceitisko vielu tiek ražotas ārpus ES. ASV aina ir līdzīga – vairāk nekā puse zāļu tiek ražotas ārvalstīs, savukārt pašu valsts aktīvo vielu ražotāju īpatsvars ir samērā neliels, salīdzinot ar Ķīnu un Indiju. Līdz ar to rodas fundamentāla pretruna: veselības aprūpe tiek organizēta nacionālā līmenī, bet medikamenti tiek ražoti globāli. Šī pretruna ir viens no mūsdienu starptautiskās politikas centrālajiem mezgliem. ES šajā sistēmā atrodas īpaši sarežģītā pozīcijā. No vienas puses, tā joprojām ir viens no spēcīgākajiem farmācijas spēlētājiem pasaulē. Eiropa eksportē medikamentus vairāk nekā 100 miljardu eiro vērtībā gadā tikai uz ASV, un tādas valstis kā Beļģija, Īrija, Dānija, Francija un Vācija ir nozīmīgi ražošanas, inovāciju un biomedicīnas centri. No otras puses, šī šķietamā drošība slēpj ievainojamību. Eiropas tirgus ir sadrumstalots, zāļu cenu politika daudzviet ir stingri regulēta, iepirkumu sistēmas bieži ir orientētas galvenokārt uz zemāko cenu, bet stratēģiskā atkarība no ārējiem piegādātājiem arvien pieaug. Tas nozīmē, ka Eiropa vienlaikus ir gan spēcīgs eksportētājs, gan arī ievainojams importatkarīgs tirgus. Tieši tādēļ pēdējos gados arvien biežāk tiek runāts par nepieciešamību stiprināt Eiropas “stratēģisko autonomiju” farmācijas jomā, lai gan praksē šī autonomija ir grūti īstenojama, jo visa sistēma balstās savstarpējā atkarībā. Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz aplūkojam tēmu, par kuru ikdienā nemaz neaizdomājamies, bet kura skar mūs visus, – kā slavenības ietekmē mūsu viedokli par politiku un kā slavenību aktivitātes ietekmē arī pašu politiku? Mēs dzīvojam laikmetā, kur daudz laika pavadām, tā teikt, ekrānos. Tur mēs lasām ziņas, skatāmies dažādus video, sarakstāmies un, iespējams, daudzi šo epizodi klausās telefonā vai datorā, nevis radio. Tieši tādēļ ir jārunā par sociālo mediju ietekmi uz to, ko mēs redzam un dzirdam. Šeit ir jāmin psiholoģiskais faktors, proti, jo biežāk mēs kaut ko dzirdam, jo vairāk ticam, ka tā varētu būt patiesība. Ja to atkārto vairāki avoti, tostarp slavenības, tad mūsu vēlme ticēt informācijai palielinās. Sociālie mediji tā arī darbojas – algoritmi uztver, ko mēs skatāmies un “laikojam” un turpmāk uzrāda mums līdzīgu saturu. Diemžēl bieži vien šie algoritmi rāda mums pielāgotu saturu, ignorējot citus viedokļus. Tātad cilvēki nonāk informatīvajos burbuļos. Tā kā saturs katram cilvēkam ir pielāgots, tad rodas noteikta politiskā polarizēšanās, kur cilvēki nostājas tā viedokļa pusē, kuram ir visbiežāk pakļauti. Šobrīd mūsu piekļuve informācijai ir lielāka nekā jebkad agrāk. Un jāsaka, ka brīžiem informācijas ir pat pārāk daudz. Un šajā brīdī nonākam pie izklaides. Izklaides satura veidotājus pat varētu saukt par pelēkajiem kardināliem, jo tieši viņiem ir ietekme pār mūsu viedokli. Izklaidējot tas tiek darīts nepiespiesti, laikā, kad mūsu smadzenes atpūšas un nav tik kritiskas pret informāciju, kuru uztver. Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.

Šoreiz raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas maltīte ir īpaši smaga — "ēdienkartē" Ķīnas ekonomika. Valsts, no kuras nāk gandrīz viss, ko nopērkam, un valsts, kuras problēmas agrāk vai vēlāk nonāk arī pie mums. Ķīna jau otro gadu pēc kārtas nosvinēja 5% ekonomikas izaugsmi un saka, ka viss iet pēc plāna. Bet ekonomisti, kas skatās aiz šī skaitļa, redz ko pavisam citu. Piemēram, neatkarīgā firma „Rhodium Group” lēš, ka faktiskā izaugsme bijusi tuvāk 2,5–3%, un ceļ trauksmi par Ķīnas nopietnajām problēmām saistībā ar deflāciju. Tieši deflācija ir šī stāsta galvenais vārds. Ja inflācija nozīmē, ka cenas pieaug, tad deflācija – pretējo. Cenas Ķīnā krīt – rūpniecības cenas ir turpinājušas krist jau 41. mēnesi pēc kārtas, kamēr patēriņa cenas 2025. gadā vidēji bija tikai 0,2% augstākas (kas praksē ir nulle). Lai arī tas izklausās labi mums – kurš tad nevēlētos lētākas preces –, bet ilgstoša deflācija ir ļoti bīstama, jo tā kļūst par neizbēgamu ciklu. Ja cenas šodien ir zemākas nekā vakar, bet rīt tās būs vēl zemākas nekā šodien, tu nesāc pirkt vairāk. Tu gaidi, kad cenas paliks mazākas un mazākas. Un šī gaidīšana ir ar nopietnām sekām: uzņēmumi neredz pieprasījumu, tāpēc neinvestē; algas neaug; cilvēki tērē vēl mazāk; cenas krītas vēl zemāk. Īsumā – tas ir bīstami. Ķīnas stāstā šīs spirāles saknes meklējamas nekustamo īpašuma sektorā. Ķīniešu ģimenēm māja nav tikai pajumte, bet galvenais uzkrājumu un ieguldījumu veids. Tādējādi, nekustamo īpašumu tirgus ir cieši saistīts ar vispārējo patērētāju un iedzīvotāju labklājību. Tomēr kopš 2021. gada nekustamā īpašuma cenas kritušās par vairāk nekā 20%, un „Barclays” banka aprēķinājusi, ka zaudētā mājsaimniecību bagātība ir 18 triljoni dolāru – vairāk nekā viss zaudētais 2008. gadā hipotēku krīzē.

Raidījumā “(ne)Diplomātisko pusdienas” šonedēļ runājam par galveno valstu un vietu atpazīšanas atribūtu, aiz kura slēpjas arī kaut kas vairāk, – par valstu nosaukumiem un to maiņu. Valstu nosaukumiem ir svarīga loma, lai mēs saprastu, par kuru vietu runājam. Tas palīdz noorientēties ģeogrāfiski un saprast, par kuru politisko sistēmu mēs runājam, kāda tauta konkrēto vietu apdzīvo un kādi vēsturiskie notikumi ir ar to saistīti. Piemēram, pasakot “Lielbritānija”, klausītāji uzreiz sapratīs, par ko ir runa. Un, protams, daudziem radīsies arī asociācijas. Runājot par Lielbritāniju, daudzas valstis maina nosaukumus, lai atbrīvotos no koloniālās pagātnes. Piemēram, 2018. gadā Āfrikas valsts Svazilenda mainīja nosaukumu uz Svatini Karalisti. Līdz pat 1968. gadam Svatini bija Lielbritānijas kolonija, tādēļ vecais nosaukums iedzīvotājiem asociējās ar kolonizāciju. Protams, vēlme atbrīvoties no koloniālās pagātnes nebija vienīgais iemesls. Karalis Msvati III nosaukuma maiņu pamatoja ar nepieciešamību izbeigt to, ka Svatini jauc ar Šveici, jo angliski “Swaziland” skanēja līdzīgi “Switzerland”. Mums tuvāks un pazīstamāku piemērs ir Turcija. Pirms dažiem gadiem visai pasaulei bija jāpierod pie Turcijas jaunā nosaukuma angļu valodā. Iepriekš Turcija angļu valodā bija pazīstama kā “Turkey”, bet kopš 2022. gada valsts ir mainījusi nosaukumu uz “Turkiye”. Oficiāli prezidents Redžeps Tajips Erdogans valsts nosaukuma maiņu pamatoja ar to, ka jaunais labāk reprezentēs valsts kultūru, turku civilizāciju un vērtības. Tomēr nav noslēpums, ka Turcijas vēlējās izbeigt asociācijas ar tītaru, jo angliski gan iepriekšējo Turcijas, gan putna nosaukumu rakstījaun izrunāja vienādi. Tā kā valstu nosaukumi atspoguļo to identitātes, tad valstīm ir svarīgi, kā tās tiek dēvētas un kādas asociācijas ar to nosaukumiem rodas. Kopumā valstis maina nosaukumus trīs gadījumos. Pirmkārt, kad valstī notiek kardinālas sociālās, ekonomiskās un politiskās pārmaiņas, kas pilnībā maina valsts struktūru, darbību un būtību. Šajā grupā iederas valstis, kuras mainīja nosaukumu revolūciju vai citu nemieru rezultātā. Piemēram, 1917. gadā Februāra revolūcijā Krievijas impērijā tika gāzta monarhija, un Pagaidu valdība valsti pasludināja par republiku. Otrajā grupā ir valstis, kuras maina nosaukumu, sabrūkot impērijām vai iegūstot neatkarību no koloniālās varas. Svatini gadījums iederas šajā grupā. Bieži vien valstis, īpaši bijušās kolonijas, atgriežas pie vēsturiskā nosaukumā, kas tām bija pirms kolonizācijas vai okupācijas. Piemēram, Indijas premjers Narendra Modi vēlas atjaunot pirmskoloniālo valsts nosaukumu, proti, viņš vēlas, lai Indiju dēvētu par Bhāratu. Tāds bija Indijas nosaukums pirms valsti 1858. gadā pilnībā kolonizēja Lielbritānija. Bet trešajā grupā ir valstis, kur notika izmaiņas politiskajā struktūrā, kas mainīja to iekārtu. Bet šajā gadījumā izmaiņas notika miermīlīgi. Piemēram, valsts no monarhijas kļuva par republiku, kas nozīmē, ka arī valsts nosaukumā ir jāidentificē šīs izmaiņas. 1946. gadā referendumā tika pieņemts, ka Itālijas Karaliste kļūs par Itālijas Republiku. Ir arī gadījumi, kurus nevaram klasificēt šajās trīs grupās. Un piemērs tam ir Maķedonija, kas tagad ir pazīstama kā Ziemeļmaķedonija. Valsts mainīja nosaukumu 2019. gadā, lai atrisinātu strīdu ar Grieķiju, paverot iespēju tai iestāties NATO un Eiropas Savienībā. Valstis maina nosaukumus, lai leģitimizētu jauno politisko, ekonomisko un sociālo struktūru. Tomēr ir viens BET. Ne vienmēr valsts nosaukums rada patiesu priekšstatu par tajā pastāvošo pārvaldes formu. Piemēram, Korejas Tautas Demokrātiskā Republika, ko mēs vairāk pazīstam kā Ziemeļkoreju, nemaz nav demokrātija. Rezumējot – valstu nosaukumi piešķir vietām unikalitāti, veidojot arī nacionālo identitāti un kopības sajūtu. Valstu nosaukumi ir ne tikai simboliski vārdi, bet bieži vien arī noteicošais faktors, kas veido mūsu piederību vietai. Tomēr, kā jau tas ir valstīm, kuras tika okupētas vai kolonizētas – piešķirtie nosaukumi var asociēties arī ar kaut ko negatīvu.

Pēdējā laikā šķiet, ka globālā politika arvien vairāk ir saistīta ar konfliktiem un kariem. Dažādos pasaules reģionos notiek militāras sadursmes, starptautiskās attiecības kļūst saspringtākas, un lielvaru konkurence tikai pieaug. Kad šādi konflikti sākas, ļoti ātri redzam arī ekonomiskās sekas. Naftas cenas pieaug, pārtika kļūst dārgāka, piegādes ķēdes ir traucētas, un pēkšņi ikdienas preces no maizes līdz degvielai maksā vairāk nekā agrāk. Tā esam pieraduši domāt par to, kā kari un ģeopolitiskā spriedze ietekmē ekonomiku un mūsu pirktspēju. Tomēr šīm attiecībām ir arī otra puse, par kuru runājam daudz retāk. Dažkārt konflikti nevis padara preces dārgākas, bet tieši preces, produkti vai resursi paši izraisa šīs konfliktu situācijas. Vēsture rāda, ka dažādas preces un dabas resursi bieži vien ir spēlējuši pārsteidzoši lielu lomu starptautiskajā politikā. Valstis ir cīnījušās, lai nodrošinātu piekļuvi šiem resursiem, aizsargātu to piegādes vai izmantotu tos kā spiediena instrumentu pret citām valstīm. Dažkārt visietekmīgākie faktori starptautiskajā politikā nav armijas vai ideoloģijas. Tie ir resursi, bez kuriem sabiedrība nevar funkcionēt. Un brīdī, kad kāda prece kļūst pietiekami būtiska, kad ekonomikas un sabiedrības ir no tās atkarīgas, tā var pārvērsties no parastas ikdienas lietas par ģeopolitisku instrumentu. Šodien mēs runājam tieši par šo fenomenu – kā preces un resursi ir ietekmējuši ārpolitiku un starptautiskos konfliktus, dažkārt pat nepamanāmā veidā. Lai saprastu, cik liela vara var būt vienkāršai precei, ir vērts ieskatīties vēsturē.

Lai arī šobrīd visas pasaules uzmanība ir pievērsta Tuvajiem Austrumiem un situācijai Irānā, raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas skatāmies nedaudz tālāk uz Austrumiem. Japānā nesen notikušās ārkārtas vēlēšanas potenciāli ir iezīmējušas izšķirošu brīdi valsts turpmākajā attīstībā gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski. Vēlēšanās pārliecinošu uzvaru ir guvusi Liberāldemokrātiskā partija (LDP), izcīnot 316 no 465 vietām parlamenta apakšpalātā. Šis ir lielākais partijas panākums kopš tās dibināšanas 1955. gadā, kā arī ievērojams kāpums kopš iepriekšējā sasaukuma. Tomēr jāteic, ka šāds vēlēšanu iznākums nav nejaušība. Japānas valdību pašlaik vada LDP pārstāve Sanaje Takaiči, un šīs vēlēšanas ir bijušas tieši viņas stratēģiskais triumfs. Raidījumu veido arī Patrīcija Masaļska no Latvijas Ārpolitikas institūta.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienās "maltīte" ar spožu fasādi, taču strīdīgu pildījumu: Krievijas maigā vara caur kultūras centriem. Bet vai stāsts tiešām ir tikai par kultūru? Kultūras diplomātija pēc būtības ir valsts īstenota stratēģija, kas pielieto valodu, mākslu, izglītību un pašu kultūru kā instrumentu, lai veicinātu savstarpēju sapratni starp valstīm, stiprinātu attiecības un veidotu pozitīvu tēlu pasaulē. Demokrātiskās valstīs šī stratēģija balstās uz līdzvērtību, atklātību un draudzību, taču, acīmredzami, ne visas valstis to izmanto līdzīgiem mērķiem. Krievijas nami un bēdīgi slavenais Maskavas nams Latvijā nav tikai par koncertzālēm un valodas kursiem, bet bieži vien ietekmes mezgliem informācijas, diplomātijas un izlūkdarbības līmenī. Krievijas nami, zināmi arī kā Krievijas Zinātnes un kultūras centri, ir kultūras diplomātijas institūcijas, ko vada Krievijas valdība kā daļu no savas maigās varas instrumentiem. Tās saknes meklējamas Padomju Savienības “draudzības” un kultūras centru tīklā, bet 2008. gadā šī sistēma tika institucionalizēta ar „Rossotrudņičestvo”, Krievijas federālo aģentūru, sadarbībai ar NVS, tautiešiem ārzemēs un starptautiskajai humānajai sadarbībai. Oficiāli „Rossotrudņičestvo” uzdevums ir līdzīgs kā Gētes institūta Vācijā vai Francijas kultūras instutūtam, proti, veicināt valodas apguvi, kultūras izplatīšanu un Krievijas tēla stiprināšanu ārzemēs. Bet ar laiku šī aģentūra ir kļuvusi par būtisku Kremļa stratēģisko ietekmes rīku. Pēc 2014. gada Krimas aneksijas un īpaši pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā, šie centri aizvien biežāk ir kļuvuši par propagandas un dezinformācijas izplatīšanas platformām. 2021. gadā šiem centriem tika piešķirts jauns nosaukums – “Krievijas nami” jeb “Russian Houses”, lai tos padarītu pievilcīgākus un vieglāk saprotamus kā “Rossotrudņičestvo”. Tika uzsākta arī paplašināšanās politika – izveidojot filiāles ārpus galvaspilsētām, stiprinot sadarbību ar vietējām organizācijām un diasporas grupām. Taču atšķirībā no Gētes institūta vai Francijas institūta, Krievijas nami ļoti tieši koncentrējas uz “tautiešu” politiku – uzturēt stipras emocionālās un valodas saites ar Krieviju, neatkarīgi no ģeopolitiskā konteksta. Formāli tie piedāvā valodu kursus, koncertus, izstādes un apmaiņas programmas, bet neoficiāli stiprina prokrieviskus naratīvus un veicina Kremļa ģeopolitisko dienaskārtību. Tieši šo mērķi varēja saskatīt arī bēdīgi slavenajā Maskavas namā Rīgā. To atklāja 2004. gadā kā kultūras un biznesa centru, kā vietu, kur Krievija caur koncertiem, filmu festivāliem un valodu nodarbībām uzturēja saikni ar Latvijas krievvalodīgo kopienu. Bet šī saikne nebija tikai kultūras rakstura. Latvijas drošības iestādes gadiem to uzraudzīja. Tika norādīts, ka pasākumos klātesošas bija arī izteiktas politiskas notis – nereti kritizēta Latvijas valodas politika, izplatīti naratīvi par “Krievijas pasauli” un padomju nostalģiju. Šāda “maigā ietekme” kļuva par vienu no Kremļa instrumentiem Latvijas informatīvajā telpā. Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Maskavas nama liktenis kļuva neizbēgams. 2024. gadā Saeima pieņēma īpašu likumu, kas atļāva atsavināt šo ēku par labu valstij. Tās īpašnieki tika iekļauti ES sankciju sarakstā, kamēr Latvija paziņoja, ka ēku pārdos un iegūtos līdzekļus novirzīs palīdzībai Ukrainai.

Kad runājam par varu Eiropas Savienībā, parasti domājam par samitiem, sankcijām, paplašināšanos vai veto tiesībām. Taču patiesībā viens no ietekmīgākajiem dokumentiem Briselē ir Eiropas Savienības daudzgadu budžeta finanšu shēma (Multiannual Financial Framework) jeb MFF. Kad Eiropas Savienība vienojas par savu ilgtermiņa budžetu, tā vienkārši nelemj par to, cik daudz naudas tērēt. Tā nosaka savas prioritātes nākamajiem septiņiem gadiem un principā Eiropas Savienības daudzgadu budžets nosaka gada izdevumu griestus politikas kategorijām. Priekšlikumu sagatavo Eiropas Komisija. Tas jāpieņem vienbalsīgi Eiropadomē un tam nepieciešama Eiropas Parlamenta piekrišana. Tas nozīmē, ka katrai dalībvalstij ir veto tiesības. Jāpiebilst, ka pašreizējais daudzgadu budžets aptver 2021.–2027. gadu periodu. 2018. gada cenās tā apjoms ir 1,074 triljoni eiro. Pašreizējās cenās – aptuveni 1,2 triljoni eiro. Tas ir aptuveni 1–1,1% no ES kopējā nacionālā ienākuma. Papildus šai summai tika izveidots pagaidu atveseļošanas instruments „NextGenerationEU”, reaģējot uz Covid-19 krīzi. Tas ļāva Eiropas Komisijai aizņemties līdz 750 miljardiem eiro 2018. gada cenās, aptuveni 806,9 miljardus eiro pašreizējās cenās laika posmā no 2021. līdz 2026. gadam. Šī kopējā parāda atmaksa sāksies 2028. gadā un turpināsies līdz 2058. gadam. Saskaņā ar Komisijas aizņemšanās plāniem un 2020. gada Pašu resursu lēmumu, ikgadējie atmaksas maksājumi var sasniegt 15 līdz 25 miljardus eiro gadā, atkarībā no refinansēšanas nosacījumiem un jauno ieņēmumu avotu apjoma. Un tieši šīs saistības tiešā veidā ietekmēs 2028.–2034. gada daudzgadu budžetu.

Ir brīži, kad atsevišķi skandāli uz īsu laiku izgaismo sistēmas, kas parasti ir klātesošas, bet neredzamas. Arī šajā raidījumā esam izlēmuši pievērsties tā dēvētajai Epstīna lietai. Nevienam nav noslēpums, ka šī gada sākumā ASV Tieslietu departaments publiskoja miljoniem dokumentu, kas saistīti ar Džefriju Epstīnu un viņam izvirzītajām apsūdzībām cilvēku tirdzniecībā un nepilngadīgo seksuālā izmantošanā. Dokumentu publiskošana tika pamatota ar caurskatāmības nepieciešamību, taču drīz vien vairāk nekā 9000 failu tika uz laiku izņemti no publiskās piekļuves, jo radās bažas, ka daļa materiālu nav pietiekami anonimizēti un var atklāt upuru identitāti. Mediji vienlaikus uzsver būtisku juridisku niansi: personu vārdu parādīšanās šajos dokumentos pati par sevi nenozīmē noziedzīgu rīcību. Vārdi var būt minēti dažādu iemeslu dēļ, kā kontaktpersonas, nepārbaudītu liecību ietvaros vai trešo personu piezīmēs. Taču, neskatoties uz šiem precizējumiem, sabiedriskās rezonanse ir nepārprotama un arī pašsaprotama. Šī lieta pievērš uzmanību jautājumam, kas sniedzas daudz tālāk par vienu cilvēku, vienu tīklu vai vienu valsti. Jaunākajos mediju pētījumos, analizējot dokumentu kopumu, arvien skaidrāk iezīmējas Epstīna tīkla starptautiskais raksturs. Atsevišķi Eiropas mediji norāda, ka dokumentos atkārtoti parādās Eiropas pilsētas kā loģistikas un kontaktu punkti, arī Rīga. Šie fakti arī liecina par to, ka Epstīna darbība nebija izolēta vienā valstī, bet balstījās plašākā, transnacionālā infrastruktūrā. Līdz ar to rodas jautājums ne tikai par to, kas pastrādāja noziegumus, bet arī par to, kā ekspluatācija kļūst iespējama un kāpēc tā turpinās?

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas runājam par pilsoņu karu, par ko teju neviens vairs nerunā. Piecus gadus pēc apvērsuma Mjanmā pasaule ir iemācījusies sadzīvot ar pilsoņu karu šajā valstī. Pirms pieciem gadiem, 2021. gada 1. februāra agrās rīta stundās, Mjanmas armija īstenoja valsts apvērsumu. Karavīri aizturēja ievēlētos līderus, tostarp civilās valdības pārstāvjus, izslēdza telefona sakarus un internetu un izsludināja ārkārtas stāvokli. Militārie līderi apgalvoja, ka 2020. gada vēlēšanās notikusi krāpšana, taču starptautiskie novērotāji šīs vēlēšanas lielākoties uzskatīja par ticamām. Dažu dienu laikā miljoni izgāja ielās. Valsts ierēdņi pārtrauca darbu. Studenti, ārsti, skolotāji - veselas sabiedrības daļas pievienojās kustībai, kas kļuva pazīstama kā Pilsoniskās nepakļaušanās kustība. Un tad sākās apšaudes. Tas, kas sākās kā protesti, kļuva par pretošanos. Tas, kas sākās kā pretošanās, pārauga bruņotā konfliktā. Un diemžēl šodien Mjanma atrodas vienā no sarežģītākajiem pilsoņu kariem pasaulē. Kara mērogs ir satriecošs. Jaunākie ziņojumi liecina, ka kopš 2021. gada apvērsuma gājuši bojā vairāk nekā 92 000 cilvēku. Apmēram 3,5 miljoni cilvēku ir pārvietoti valsts iekšienē, bet kopējais piespiedu pārvietoto cilvēku skaits pārsniedz četrus miljonus. Tajā pašā laikā aptuveni 16 miljoniem cilvēku – gandrīz trešdaļa valsts iedzīvotāju – ir nepieciešama humanitārā palīdzība, lai nodrošinātu pārtiku, pajumti un medicīnisko aprūpi. Valsts ir sašķelta. Daži aprēķini liecina, ka armija faktiski kontrolē tikai apmēram 20 procentus valsts teritorijas, kamēr pretošanās spēki un etniskās bruņotās organizācijas kontrolē lielas lauku un pierobežas teritorijas. Un tomēr politika turpinās, vismaz formāli. 2025. gada beigās un 2026. gada sākumā militārā valdība organizēja nacionālās vēlēšanas. Daudzām opozīcijas partijām tika liegta dalība, tūkstošiem politisko ieslodzīto joprojām atradas cietumos, un vēlētāju aktivitāte samazinājās līdz aptuveni 55 procentiem, kas ir būtiski mazāk nekā iepriekšējās demokrātiskajās vēlēšanās. Militāri atbalstītās partijas ieguva pārliecinošu parlamenta kontroli. Piecus gadus pēc apvērsuma Mjanmā ir vēlēšanas, bet nav stabilitātes. Ir valdība, bet nav leģitimitātes. Un ir globāla izpratne, bet ļoti maz globālas rīcības. Lai saprastu, kāpēc pasaule ir darījusi tik maz, lai apturētu karu, ir jāieskatās neērtajā telpā starp vērtībām un stratēģiju - vietā, kur patiesībā notiek lielākā daļa ārpolitikas. Raidījumu veido arī doktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.