Podcast
(ne)Diplomātiskās pusdienas
Hosted by Latvijas Radio 1 · LV
Raidījumā „(ne)Diplomātiskās pusdienas” turpinām stāstīt par ārpolitiku neierastā un interesantā veidā.
Raidījuma mērķis ir pievērsties dziļākai analīzei par problēmām un jautājumiem, kuri dažādu iemeslu dēļ tiek uzskatīti par mazāk aktuāliem, kuri tiek pieklusināti vai nepietiekami atspoguļoti, vai arī tādām tēmām, kuras jau ir, vai tūlīt būs aktuālas starptautiskajā politikā.
Ja iepriekš mēs apskatījām valstu vēsturi, politisko un ekonomisko situāciju, tagad runāsim arī par neērtām un strīdīgām tēmām.
Līdzīgi kā raidījumā „Diplomātiskās pusdienas” bija ieraksts, arī „(ne)Diplomātiskajās pusdienās” ir „starteris”, kurā iepazīstinām ar izvēlēto tēmu, „galvenais ēdiens”, kurā diskutējam un uzklausām ekspertu domas par raidījuma tēmu, un „deserts”, kurā kādi nedaudz vieglāki aspekti un fakti par jau aplūkoto problēmu.
Šo raidījumu Latvijas Radio veido kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūtu.
41episodes
Episodes
Newest firstAll episodes
Bulgārija ir kļuvusi par eirozonas 21. dalībvalsti
Jan 2700:17:51Tap to summarizeRaidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas runājam par aktuālo, kas ir bijusi liela daļa mūsu ikdienas jau vairāk nekā 20 gadus. Un tā ir eirozona. Temata aktualitāte ir saistīta ar Bulgāriju, kas no 2026. gada 1. janvāra ir pievienojusies eirozonai, tādejādi kļūstot par tās 21. dalībvalsti. Šī ir bijusi pirmā monetārās savienības paplašināšanās kopš Horvātijas pievienošanās 2023. gadā. Eirozona ir Eiropas Savienības dalībvalstu monetārā savienība, kas par savu oficiālo valūtu ir pieņēmusi eiro. Tā sākotnēji izveidojās 1999. gadā, kad eiro tika ieviests bezfiziskā veidā. Tas tika darīts apzināti, lai tirgiem, bankām un valdībām dotu laiku pielāgoties un izvairīties no loģistikas haosa, pirms valūta 2002. gadā nonāca cilvēku makos. Eiropas Centrālā Banka šo maiņu apraksta kā vēsturē lielāko un tā tik tiešām arī ir, jo togad eiro banknotes un monētas tika ieviestas 12 valstīs. Vēlāk valstu pievienošanās eirozonai vairs nebija automātiska. Pašlaik, lai Eiropas Savienības dalībvalsts varētu pievienoties eirozonai, tai ir jāizpilda vairāki konverģences kritēji jeb saistoši juridiski un ekonomiski nosacījumi, kas tika noteikti līdz ar Māstrihtas līgumu. Šie kritēriji ir zema inflācija, stabilas valsts finanses, stabils valūtas kurss un procentu likmes, kas ir saskaņotas ar eiro zonu. Teorētiski šie kritēriji nodrošina to, ka eiro ieviešana nedestabilizē ne jauno dalībvalsti, ne arī savienību. Dalībvalstīm arī nav noteikta termiņa, cik ātri tām būtu jāiestājas eirozonā. Tāpēc ES valstis var izstrādāt savas stratēģijas, kā izpildīt eiro ieviešanas nosacījumus. Tikai pēc stratēģiju realizācijas sākas lēmumu pieņemšanas process, kura ietvaros atbildīgās Eiropas Savienības institūcijas lemj, vai eirozonas kandidātvalstis ir izpildījušas visus nosacījumus un ir gatavas ieviest eiro. Ja to sniegtais atzinums ir labvēlīgs – var sākties ieviešanas process, ko pašlaik arī dara Bulgārija. Raidījumu veido arī Sāra Elizabete Vīnberga no Latvijas Ārpolitikas institūta.
Transcribe →
Likumi arvien biežāk kļūst par politiskas cīņas un militāra konflikta sastāvdaļu
Jan 2000:16:24Tap to summarize(ne)Diplomātisko pusdienu ēdienkartē temats par "lawfare" jeb juridisko karadarbību. Tas ir stāsts par to, kā likums vairs nav tikai instruments taisnīguma nodrošināšanai, bet arvien biežāk kļūst par politiskas cīņas un militāra konflikta sastāvdaļu. Pēc būtības juridiskā karadarbība ir situācija, kad likums kļūst par ieroci. Tas ir brīdis, kad valstis, politiķi un retos gadījumos arī privāti spēlētāji izmanto tiesības nevis tikai tāpēc, lai meklētu taisnību, bet lai uzvarētu politiskā cīņā vai nostiprinātu savas pozīcijas konfliktā. Tas nenozīmē, ka likums tiek atcelts. Gluži pretēji – tas tiek izmantots ļoti aktīvi, tikai citā veidā. Citiem vārdiem sakot, ja agrāk starptautiskajā vidē galvenais instruments bija armija, tad šodien mēs runājam par hibrīddraudiem un hibrīdpasākumiem. Šajā stāstā acīmredzot sava loma ir arī juristiem ar tā saucamo juridisko karadarbību. Tieši tāpēc starptautiski konflikti šobrīd notiek arī tiesas zālēs, juridiskajos paziņojumos, diplomātiskajās notās un preses konferencēs. Nereti mērķis ar juridisko karadarbību ir ietekmēt pretinieka rīcību: palēnināt viņu, diskreditēt, piespiest mainīt kursu vai vismaz radīt politisku un juridisku spiedienu. Un tas nav nekas pilnīgi jauns. Jau koloniālajos laikos lielvaras izmantoja uzspiestus “līgumus” un juridiskus dokumentus, lai it kā attaisnotu teritoriju pārņemšanu. Papīrs dažreiz bija tikpat svarīgs kā lielgabals. Atšķirība ir tā, ka šodien tas notiek globālā līmenī – ar starptautiskajām tiesām, ANO dokumentiem un konvencijām. Tieši tāpēc juridiskā karadarbība atkal kļūst par svarīgu elementu mūsdienu stratēģiskajā konkurencē. Toties var rasties jautājumi, kā izskatās juridiskās karadarbības instrumenti. Kā tie atšķiras no ikdienas tiesāšanās?
Transcribe →
Pasaulē atkal aktuāla kļūst Monro doktrīna, tikai mūsdienu versijā
Jan 1300:17:31Tap to summarize(ne)Diplomātisko pusdienu ēdienkartē temats, kas šķietami "izlecis" no starptautisko attiecību mācību grāmatām un atgriezies ASV ārpolitikas priekšplānā. Tā ir Monro doktrīna jeb kā tās atjaunoto variantu dēvē – Donro doktrīna. Tomēr šoreiz tas nav stāsts par neatkarību no Eiropas impērijām, bet stratēģisks skatījums par kontroles un ietekmes nostiprināšanu un konkurentu izstumšana no savas stratēģiskās telpas. Monro doktrīna ir 19. gadsimta ASV ārpolitikas doktrīna, kura būtībā bija klaji vienkārša: Eiropas impērijas lai paliek savā okeāna pusē, kamēr ASV neatkarīgi attīstīsies savā. Toreiz ideja cēlās no raizēm par tālāku Eiropas koloniālismu Rietumu puslodē un par šo pašu lielvaru strīdu importēšanu ASV sfērā. Monro doktrīna būtībā bija pirmais lielais paziņojums, ka Rietumu puslode nav vienkārši vēl viena pasaules daļa, taču īpaša politiska telpa, kurā darbojas citi noteikumi un kurai ir cits noteicējs. Lai arī sākumā ASV to vēl nevarēja īstenot ar spēku, toties idejiski tā spēja ielikt pamatus. Sākotnēji Monro doktrīna bija pilnīgs blefs. ASV jūras spēki nekādā veidā nevarēja konkurēt ar Eiropas militāro varu. Tā laika ASV jūras spēku apmērs bija salīdzināms drīzāk ar Itāliju, nevis ar Lielbritāniju. Būtībā vienīgais iemesls, kāpēc doktrīna vispār nostrādāja, ir tāpēc, ka tā bija izdevīga tā laika Britu impērijai, kura palīdzēja to īstenot un ievērot. Ar laiku Monro doktrīnu papildināja Rūzvelta secinājumi, kas ASV faktiski pasludināja par galveno drošības garantu un kārtības uzturētāju Latīņamerikā. Tas deva Vašingtonai attaisnojumu tālākai darbībai reģionā, lai novērstu Eiropas iejaukšanos. Tieši uz šī pamata vēlāk, Aukstā kara laikā, noveda pie iejaukšanās tādās valstīs kā Dominikānas Republikā, Nikaragvā un Haiti. Tā ir vēsture, kuru Latīņamerika labi atceras, pat ja Vašingtonā par to dažreiz ir ērtāk klusēt. Tomēr Monro doktrīna pēc aukstā kara beigām sāka kļūt mazāksvarīga. ASV sāka sniegt lielāku priekšroku partnerības un cieņas politikai Rietumu puslodē. Piemēram, 2013. gadā toreizējais valsts sekretārs Džons Kerijs paziņoja, ka “Monro doktrīnas laikmets ir beidzies”. Kurš būtu domājis, ka tikai pēc mazliet vairāk nekā 12 gadiem šis temats atkal nonākts starptautiskajā dienaskārtībā? Realitāte vienkārši bija tāda, ka ASV skatījumā Rietumu puslode bija kļuvusi par gandrīz pašsaprotamu ietekmes fonu. Tā bija šķietami droša telpa, kurā nekas būtiski nevarēja mainīties bez Vašingtonas ziņas. Tāpat lielāku prioritāti bija jāpievērš Tuvajiem Austrumiem, īpaši pēc 11. septembra, kā arī Ķīnas un Krievijas pieaugošajai ietekmei un aktivitātēm starptautiskajā vidē. 21. gadsimts sākās ar optimismu par globalizāciju kā starptautiskās labklājības un pasaules kārtības virzītājspēku. Tikmēr 11. septembra notikumi veidoja izpratni par sarežģītiem, starptautiskiem drošības draudiem, kas prasīja pāreju uz spēcīgāku daudzpusēju sadarbību. ASV bija šīs sistēmas neapstrīdētā līdere, kamēr citu lielvaru kapacitāte bija ierobežota. Tomēr šobrīd mēs dzīvojam citā vidē. Globalizācija sastopas ar arvien lielākiem ģeopolitiskiem šķēršļiem, lielvaru konkurence atgriežas, un ASV vairs nejūtas kā vienīgais spēlēs noteikumu noteicējs. Tas automātiski liek daudz nopietnāk skatīties uz to, kas notiek pašai vistuvāk – savā pagalmā, Rietumu puslodē. Šie notikumi šķietami ir atdzīvinājuši Monro doktrīnu, izvelkot to no vēstures grāmatu lappusēm un piemērojot reālā politikā. Tomēr tā šoreiz ir savādāka. Tas vairs nav stāsts par neatkarību no Eiropas impērijām, bet stratēģisks skatījums par kontroles un ietekmes nostiprināšanu un konkurentu izstumšana no savas stratēģiskās telpas.
Transcribe →
Pasaules ūdeņi: kā tie ir starptautiski sadalīti un ko drīkst tajos darīt
Jun 17, 202500:17:56Tap to summarizeRaidījumā “(ne)Diplomātiskās pusdienas” stāsts par to, kā pasaules ūdeņi ir sadalīti, ko mēs varam tajos darīt un kas tajos atrodas. Kopumā starptautiskajās tiesībās un starptautiskajās attiecībās jūras ir sadalītas vairākās zonās, katru no kurām regulē atšķirīgi tiesiskie režīmi un galvenais tiesiskais regulējums, kas regulē šīs jūras zonas, ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija (UNCLOS), kas pieņemta 1982. gadā. Kā tad pasaules jūras tilpnes ir sadalītas? Visu pirms mums ir valstīm piekrītošie teritoriālie ūdeņi, kas stiepjas līdz 12 jūras jūdzēm jeb apmēram 22 kilometriem no krasta jūrā. Vai precīzāk runājot – no bāzes līnijas, ko parasti nosaka bēguma atzīme gar krastu. Šajā apgabalā piekrastes valsts, piemēram Latvija, īsteno pilnīgu suverenitāti pār gaisa telpu, ūdeni, jūras gultni un zemes dzīlēm. Principā līdzīgi kā tās suverenitāte uz sauszemes. Tomēr ārvalstu kuģi, tostarp militārie kuģi, saglabā tiesības uz miermīlīgu caurbraukšanu caur šiem ūdeņiem, ja vien to tranzīts neapdraud piekrastes valsts mieru, kārtību vai drošību. Aiz teritoriālajiem ūdeņiem atrodas pieguļošā zona (Contiguous zone), kas stiepjas līdz 24 jūras jūdzēm no bāzes līnijas. Lai gan šajā teritorijā valstīm nav pilnas suverēnās tiesības, tās šajā zonā var piemērot īpašus likumus, kas saistīti ar muitu, nodokļiem, imigrāciju un piesārņojumu. Šī tiesiskā režīma mērķis ir ļaut valstīm novērst vai sodīt to iekšzemes likumu pārkāpumus, kas notiek to teritorijā vai teritoriālajos ūdeņos. Tālāk uz āru atrodas ekskluzīvā ekonomiskā zona (EEZ), kas var stiepties līdz 200 jūras jūdzēm jeb apmēram 360 kilometriem no bāzes līnijas. EEZ ietvaros piekrastes valstij ir suverēnas tiesības izpētīt, izmantot, saglabāt un pārvaldīt dabas resursus gan ūdens slāņos, gan jūras gultnē. Tomēr citas valstis saglabā kuģošanas un pārlidojumu brīvību šajā zonā, kā arī tiesības ierīkot zemūdens kabeļus un cauruļvadus, ja vien šīs darbības atbilst piekrastes valsts likumiem un starptautiskajām saistībām. Ja tagad lūkojamies uz Latviju starptautiski – mūsu robežas ir daudz lielākas, ja ņemam vērā mūsu tiesības uz jūru. Apkopojot mūsu teritoriālo ūdeņu, blakus zonas apjomu un piederību ekskluzīvajai ekonomiskajai zonai, Latvijas jūras teritorija aptver aptuveni 55 000 kvadrātkilometru, kas ir teju tikpat liela kā mūsu sauszemes teritorija. Beigu beigās tomēr neesam tik maza valsts. Tādēļ skaidrojam, kā ir ar Latvijas kuģošanas spējām un vai tiešām tik bēdīga ir situācija, ka nereti nācies dzirdēt medijos vai no atsevišķiem politiķiem. Šo jautājam pieredzējušam kapteinim, entuziastiskam kuģotājam un burāšanas skolas „Nautica.lv” dibinātājam Askoldam Hermanim.
Transcribe →
Kaļiņingradas apgabals - ne visai ērts un potenciāli bīstams kaimiņš
Jun 10, 202500:18:20Tap to summarizeRaidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas esam izlēmuši pievērsties kādam pavisam tuvu esošam, ne visai ērtam un potenciāli ļoti bīstamam kaimiņam. Proti, Kaļiņingradas apgabalam. Valodnieki gan ir aicinājuši izmantot lietuviešu jau izmantoto vēsturisko nosaukumu Karaļauči vai vācisko Kēnigsberga. Ir vēl arī versija izmantot senprūšu vārdu Kunigsgārbe vai Tvāngste. Kamēr valodnieku vidū pilnīgas vienprātības nav, mēs gribētu palikt pie Kaļiņingradas. Kaut vai tādējādi parādot to, ka šajā vēsturiskajā Eiropas reģionā joprojām atrodas padomju laika mantojuma daļa – tāda daļa, kur viss vēsturiskais mērķtiecīgi ir nīcināts un apspiests. No vēsturiskajiem nosaukumiem, protams, izvairīties neizdosies. Kēnigsberga tika dibinātas kādus gadus 50 pēc Rīgas, kā teitoņu ordeņa atbalsta punkts pie Baltijas jūras. Pilsēta savulaik tika nosaukta par godu karalim Otokaram Otrajam, kurš vadīja karagājienu pret senprūšu ciltīm. Arī vēlāk, kļūstot par Prūsijas hercogistes, Prūsijas un austrumprūsijas pilsētu, tieši Kēnigsbergā tika kronētie vietējie karaļi. Kēnigsberga vēsturiski ir bijis ļoti nozīmīgs inteliģences centrs, kuram bijusi arī ievērojama ietekme uz Lietuvas un Polijas kultūru. Piemēram, tieši šeit savulaik pirmo reizi iztulkota Jaunā derība poļu valodā, šeit izdota arī pirmā grāmata lietuviešu valodā. Šeit mācījies arī tāds apgaismības domātājs kā Imanuels Kants un viena no 20. gadsimta ietekmīgākajām politikas teorētiķēm Hanna Ārendta. Kēnigsbergas liktenis vispamatīgāk mainījās Otrā pasaules kara laikā, kad pēc bombardēšanas un ilgstoša ielenkuma pilsēta nonāca Padomju Savienības kontrolē. Vēlāk pilsēta tika nosaukta bijušā boļševiku komandiera Mihaila Kaļiņina vārdā. No pilsētas tika padzīti vai no tās aizbēga vietējie vācieši, bet vietā, protams, nāca padomju pilsoņi. Starp citu, lietuviešiem tika atļauts palikt. Sākotnēji esot bijis plānots šo teritoriju iekļaut Lietuvas PSR sastāvā, taču Josifs Staļins esot devis priekšroku tieši Kaļiņingradas reģionam, kā tādai simboliskai buferzonai, kas vēl vairāk norobežotu Baltijas valstis no Rietumiem. Rezultātā Kaļiņingrada kļuva par Padomju Savienības tālāko rietumu reģionu un arī nozīmīgu transporta mezglu. Bija visai loģiski, ka tieši šeit tika izvietota Krievijas Baltijas jūras flote, tostarp, kara flote, jo galu galā vēl pirms kāda laika Kaļiņingrada bija vienīgā Krievijas neaizsalstošā osta Baltijas jūrā. Taču paši varat iedomāties, ko nozīmēja šāda ar Krievijas sauszemes teritoriju nesaistīta reģiona turpmāka pastāvēšana pēc Padomju Savienības sabrukuma, īpaši jau vēl pēc tam, kad kaimiņos esošās Polija un Lietuva izlēma pievienoties NATO. Diskusijas par ieroču un radariekārtu izvietošanu Kaļiņingradā aizsākās jau aukstā kara laikā. Tāpēc nav brīnums, ka padomju laikā Kaļiņingrada bija slēgtā zona, kurā iekļūšanai pat padomju pilsoņiem bija nepieciešamas īpašas atļaujas. Taču vēl pirms gadiem 20 šo tēmu īpaši patika aktualizēt tā brīža Krievijas prezidentam Dmitrijam Medvedevam. Arī pašlaik Kaļiņingradas apgabals tiek uzskatīts par vienu no visvairāk militarizētākajiem reģioniem Krievijā. Tajā atrodas aptuveni 25 tūkstoši militārpersonu. Pagājušajā gadā poļu un Baltijas valstu pētnieciskie žurnālisti noskaidroja, ka Kaļiņingradā ir izvietotas arī īpašo uzdevumu izlūkošanas vienības, kuru galvenais uzdevums ir sagatavot sabotierus operāciju veikšanai NATO valstīs, galvenokārt jau kaimiņos esošajās Polijā un Lietuvā, kā arī Latvijā, Igaunijā un citās Eiropas valstīs. Tiek uzskatīts, ka pirms gada notikušais IKEA veikala dedzināšanas mēģinājums Viļņā, piemēram, ir bijis saistīts ar Kaļiņingradā bāzētajiem krievu specdienestiem. Lietuvas specdienesti faktiski jau pirms 10 gadiem apgalvoja, ka īpašo uzdevumu vienības varētu būt izcēlušās Lietuvas piekrastē, lai pārbaudītu lietuviešu dienestu modrību. Pašlaik bīstamākais izlūkdienestu apmācību punkts atrodoties Parusnoje ciematā, kas atrodas vien dažu kilometru attālumā no Baltijskas ostas. Pētnieki apgalvo, ka tieši šeit tiek gatavotas iespējamās sabotāžas operācijas, piemēram, pret stratēģiski svarīgo Klaipēdas ostu. Nevienam droši vien nav noslēpums, ka Klaipēda ir nozīmīga ne tikai Lietuvas ekonomikai, bet arī NATO operācijām. Turklāt blakus atrodas arī Palangas lidosta.
Transcribe →
Britu karaļnams: skandāli, kas saistīti ar princi Hariju un viņa sievu Meganu Mārklu
Jun 3, 202500:16:30Tap to summarizeRaidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas stāsts par Lielbritānijas karaļnamu. Tomēr, kā jau ierasts, tēmu aplūkojam no skatupunkta, kurš parasti tiek pieklusināts. Jau gandrīz 1200 gadus Angliju un Lielbritāniju pārvalda monarhi. Kopš 827 gada karaļa vai karalienes amatu ieņēmusi 63 monarhi. Tieši monarhs ir senākā valsts pārvaldes sistēmas daļa, tomēr laika gaitā karaļa un karalienes vara ir mazinājusies. Mūsdienās monarham ir vairāk ceremoniāla loma. Neskatoties uz to, ka britu karaļnamam mūsdienās ir ierobežota vara, tas tomēr ir Lielbritānijas seja. Tādēļ notiekošais karaļnamā tiek plaši apspriests ne tikai Lielbritānijā, bet visā pasaulē. Tieši tādēļ pievēršamies britu karaļnama intrigām, kas saistītas ar princi Hariju un viņa sievu Meganu Mārklu. Jāsaka gan, ka ar šo pāri ir saistīti daudzi strīdi karaliskajā ģimenē. 2021. gadā Harijs un Megana piedalījās ASV televīzijas zvaigznes Opras Vinfrijas intervijā, kas, ja drīkst tā teikt, uzspridzināja internetu. Tajā Harijs un Megana pirmo reizi publiski izskaidroja to, kādēļ lēma aiziet no karaliskās ģimenes 2020. gadā. 2022. gadā „Netflix” izlaida dokumentālo filmu “Harijs un Megana”. Sešās epizodēs pāris apsprieda karaliskās ģimenes netīrākos noslēpumus. Gan intervijā, gan filmā karaliskā ģimene tika apsūdzēta mediju manipulācijā un rasismā. Pāris atklāja, ka starp karaļnamu un presi ir noslēgts “neredzamais līgums”. Tas paredz, ka daži ģimenes pārstāvji tiks labvēlīgi atspoguļoti presē, apmaiņā pret citu ģimenes locekļu personīgās informācijas noplūdi. Harijs pastāstīja, ka starp medijiem un karaļnamu šī vienošanās jau noslēgta sen, tomēr, Meganai, ienākot ģimenē, preses un karaliskās ģimenes sadarbība tika satricināta, jo tajā iejaucās tieši Harijs. Prese arvien biežāk publicēja aizskarošus rakstus par Meganu, kuru Harijs sāka aizstāvēt. Raidījumu palīdzēja izveidot arī Albīne Hlopņicka.
Transcribe →
Salvadoras valdības nežēlīgā, bet arī neveiksmīgā cīņa ar teroristu bandām
May 27, 202500:16:15Tap to summarizeRaidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas skaidrojam, kā valdība, vēlēdamās aizsargāt savus iedzīvotājus no terorisma, kļuva par cilvēktiesību pārkāpēju. Minot terorismu, varētu domāt, ka dosimies uz Tuvajiem Austrumiem, kas jau gadu desmitiem tiek asociēti ar vietu, kur rodas un darbojas lielākie teroristiskie grupējumi. Nē, mēs dosimies uz citu pasaules malu – mazāko valsti Centrālamerikā, proti, Salvadoru. Salvadora starptautisko mediju redzeslokā arvien biežāk nonāk tās valdības nežēlīgās cīņas pret bandām dēļ. Bandas, kuras starp citu tika dibinātas Losandželosā, Mara Salvatrucha, ko dēvē par MS-13, un Barrio-18 tika ievestas Salvadorā masu deportāciju rezultātā tieši no ASV. Starp abām bandām izcēlās cīņa par ietekmi, ko mūsdienās mēdz dēvēt par vienu no asiņainākām bandu cīņām pasaulē. 2015. gadā Salvadora atzina MS-13 un Barrio-18 par teroristiskām organizācijām. Salvadoras, kuru pastāvīgi plosa bandas un cīņas starp tām, iedzīvotāji 2019. gadā par prezidentu izvēlējās Najibu Bukeli, kurš solīja “sagraut” bandas un atbrīvot Salvadoru no tām. Šeit gan gribu piebilst, ka ASV pētnieki no Kolumbijas Universitātes un Vilsona Centra apgalvo, ka kopš Bukeles nākšanas pie varas demokrātija Salvadorā piedzīvo krīzi. Vēl pirms kļūšanas par prezidentu, Bukele ieņēma Salvadoras galvaspilsētas Sansalvadoras mēra amatu. Bukele, būdams mērs, mēģināja noslēgt vienošanos ar bandām, lai ne tikai mazinātu vardarbību pilsētā, bet arī modernizētu tās centru. Bukeles vienošanās ar MS-13 un Barrio-18 paredzēja, ka bandas gūs ekonomiskos un politiskos labumus, ja vardarbība starp tām samazināsies un tās palīdzēs mēram virzīties uz priekšu politiskajā karjerā. Taču vienošanās nenesa pozitīvus rezultātus. Bukele tika apsūdzēts sadarbībā ar bandām un valsts Konstitūcijā noteikto normu neievērošanā. Raidījuma izveidē piedalījās arī Albīne Hlopņicka.
Transcribe →
Turcija - valsts, kas galvas sāpes ir izraisījusi diezgan daudzām valstīm
May 20, 202500:16:14Tap to summarizeVēl pagājušajā nedēļā Krievijas, ASV un Ukrainas pārstāvji tikās Turcijā, lai spriestu par Ukrainas kara risinājumu. Šoreiz raidījumā (ne)Diplomātisko pusdienu nerunāsim par kara izbeigšanu, bet gan par pašu Turciju. Valsti, kas galvas sāpes ir izraisījusi diezgan daudzām valstīm gan tās kaimiņos, gan citos reģionos. Iespējams, esat pamanījuši, ka nereti Turciju Rietumvalstu medijos dēvē par “neērto” sabiedroto. Šī brīža ģeopolitiskajā situācijā, kad turpinās Krievijas izvērstais karš Ukrainā, kad turpina uzplaiksnīt konflikti un kari Tuvajos Austrumos, nepārtraukti tiek pārbaudīta un testēta NATO kā starptautiskas organizācijas izturība un noturība. Un diemžēl nereti šī izturība tiek testēta ne tikai pret konkurentiem vai pretiniekiem, bet lielākoties organizācijas iekšienē. Turcijas gadījums ir ļoti specifisks, taču ne pietiekami apspriests starptautiskajās attiecībās. Turcija kļuva par NATO dalībvalsti jau 1952. gadā un šobrīd starp kopumā 32 dalībvalstīm tai ir otra lielākā armija aiz ASV. Nereti tiek teikts, ka Turcijai ir kā vārti starp Eiropas un Āzijas kontinentiem un Turcijas kājas ir novietotas abos. Līdz ar ģeogrāfisko novietojumu tā ir spēlējusi nozīmīgu lomu Tuvo Austrumu karos un konfliktos, kā arī NATO misijās Afganistānā un Balkānu reģionā Kosovā. Tomēr, lai arī Turcija ir pilntiesīga NATO dalībvalsts, tā vairākkārtēji ir izvēlējusies piekopt citu politiku starptautisko attiecību īstenošanā. Šobrīd visredzamākais piemērams ir Krievijas karš pret Ukrainu, kur Turcija, ja tā var teikt, spēlē abās frontēs. No vienas puses, tā neatbalsta Ukrainas pievienošanas NATO, taču kopš kara sākuma ir militāri palīdzējusi Ukrainai, piegādājot vidēja augstuma bezpilota kaujas lidaparātus “Bairaktar”. Tā arī bija viena no galvenajām valstīm, kas palīdzēja vienoties par Melnās jūras tā saukto “graudu līgumu”. No otras puses, Turcija saglabā neitrālu pozīciju attiecībās ar Krieviju. Abas valstis var uzskatīt par stratēģiskajiem sāncenšiem reģionā, bet par spīti tam ekonomiskās attiecības tiek saglabātas. Turcija iepērk Krievijas gāzi, kā arī uzņem tūkstošiem krievu tūristu. Krievija šobrīd arī būvē Turcijas pirmo atomelektrostaciju valsts dienvidos. Un, protams Turcija arī atteicās sekot Rietumvalstu piemēram, piemērojot sankcijas Krievijai. Raidījumu veido arī Justīne Elferte no Latvijas Ārpolitikas institūta.
Transcribe →
Mūsdienu realitāte liek uz kosmosu skatīties arī no politiskā un aizsardzības skatu punkta
May 13, 202500:17:55Tap to summarizeLai arī pēdējā laikā mūsu uzmanība ir pievērsta dažādām politiskām un ģeopolitiskām cīņām gan Eiropā, gan citur pasaulē, šoreiz vēlamies runāt par vēl kādu mazāk apspriesto lielvaru cīņas lauku – kosmosu. Lai arī par kosmosu mēs tradicionāli runājam kā par kaut ko ļoti tālu, nezināmu, neizmērāmu un nebeidzami izpētāmu lietu, mūsdienu realitāte liek uz šīm astronomiskajām lietām paskatīties arī no politiski militārās un aizsardzības skatu punkta. Lai arī paši mēs varbūt esam tikai maza daļiņa no šiem milzīgajiem kosmosa izpētes procesiem, cīņas par šo sfēru ir ārkārtīgi vērienīgas. Tie, kas ir dzimuši un auguši Padomju Savienībā, noteikti atcerēsies, cik liela nozīme tā laika politiskajā un vēsturiskajā retorikā bija ASV un PSRS cīņai un sāncensībai par sasniegumiem kosmosa izpētē. Pirmais mākslīgais pavadonis un pirmais cilvēks izplatījumā, ja tā var teikt, tika Padomju Savienībai, pirmā izsēšanās uz Mēness un atspoļkuģu raķešu jeb šatlu sistēma – Savienotajām Valstīm. Tālais un nezināmais kosmoss daudziem maziem puikām likās nepiepildāms sapnis. Abu lielvaru sāncensība patiesībā bija izvērsusies arī abpusēji izdevīgā sadarbībā, jo arī pēc „šatlu” programmas beigām 2011. gadā Krievijai līdz 2019. gadam faktiski piederēja monopols cilvēku nogādāšanai kosmosā. ASV Kosmosa izpētes aģentūra šajā laikā Krievijai samaksāja aptuveni 4 miljardus dolāru, lai nogādātu savus astronautus Starptautiskajā kosmosa stacijā, ko abas valstis izveidoja un apsaimnieko kopā. Amerikas Savienotās Valstis arī turpināja pirkt 70. gados izstrādātos, Krievijā ražotos raķešu dzinējus, jo tie bija ļoti efektīvi un salīdzinoši daudz lētāki. Faktiski šādu dzinēju pirkšana apstājās tikai 2022. gadā pēc Krievijas pilna apjoma iebrukuma Ukrainā. Lai arī jauno dzinēju pirkšana ir apstājusies, savulaik nopirktie krievu raķešu dzinēju krājumi gan vēl nav beigušies. Tie joprojām tiek izmantoti ASV visilgāk izmantojamajās raķetēs „Atlas V” un teorētiski ir paredzēti vēl vismaz 14 šādu raķešu starti. Taču ASV Kongress ir uzdevis šo palaidējraķešu ražotājam izstrādāt jaunu sistēmu „Vulcan Centaur”, kurā tiktu izmantotas galvenokārt ASV ražotas detaļas. Līdz šo sistēmu pabeigšanai gan vēl kāds laiks paies. Starp citu, viens no mērķiem abu konkurējošo lielvaru sadarbībai pēc Aukstā kara beigām bijis tas, ka amerikāņi esot vēlējušies nodrošināt darbu krievu raķešu inženieriem, lai viņi turpinātu strādāt ASV labā, nevis, piemēram, izstrādātu raķešu dzinējus kādai citai nedraudzīgai valstij. Tā vien izskatās, ka pati Krievija nav nemaz tā draudzīgākā valsts. 2024. gadā Amerikas Savienoto Valstu pārstāvji arvien aktīvāk sāka apgalvot, ka Krievija jau gadiem strādā pie tāda kodolieroča, kurš kosmosā varētu iznīcināt veselas satelītu sistēmas. Piemēram, Īlona Maska kompānijas „SpaceX” izstrādātos „Starlink” satelītus, kas palīdz nodrošināt interneta pārklājumu arī Ukrainā karojošajiem. Par Īlonu Masku un viņa darbībām mēs varam nereti pasmieties, bet par nesenajām politiskajām aktivitātēm pat pašausmināties, taču viņa kosmosa izpētes ambīcijas ir tiešām vērā ņemamas. Viņa kompānijas izstrādātās raķetes spēj gan nogādāt kravas un cilvēkus kosmosā, gan atgriezties uz Zemes, viņa plāni strādāt pie Marsa izpētes un potenciāli nākotnē nodibināt tur arī cilvēku apmetni ir vairāk nekā ambiciozi. Arī kompānijas „Amazon” dibinātājam Džefam Bezosam ir ambīcijas piedalīties kosmosa izpētē. Un liekas, ka šo pasaules bagātāko cilvēku atklātā simpatizēšana Donaldam Trampam daļēji ir saistīta arī ar vēlmi iegūt valsts vadības labvēlību savām kosmosa programmām. Kolēģi no dažādām amerikāņu domnīcām brīdina, ka, par spīti šiem redzamākajiem komerciālajiem sasniegumiem, ASV arvien vairāk riskē zaudēt savu neapšaubāmo pārākumu kosmosā. „Council of Foreign Relations” domnīca nesen veica plašu kosmosa pētījumu projektu, kurā tika uzsvērta nepieciešamība pēc daudz jēgpilnākas kosmosa izpētes un aizsardzības industrijas sadarbības. Eksperti bija aicinājuši noteikt dažādas kosmosa sistēmas par kritisko infrastruktūru, lai nodrošinātu tai pietiekamu finansējumu. Savukārt Mičela institūta pētnieki uzsver, ka ASV drīz var piedzīvot vēl vienu tā dēvēto “Sputņika momentu”, proti, nogulēt konkurentu izlēmīgās darbības. Eksperti uzsver, ka ir nepieciešamas ne tikai tehnoloģiskas pārmaiņas, bet arī domāšanas pārmaiņas, jo Krievija un Ķīna jau gadiem ir aktīvi strādājušas pie tā, lai savas kosmosa sistēmas militarizētu.
Transcribe →
Narkotisko vielu tirdzniecība un kontrole: fentanila radītā "opioīdu epidēmija" ASV
May 6, 202500:17:44Tap to summarizeRaidījumā (ne)Diplomātisko pusdienas saruna par arvien pieaugošu problēmu pasaulē, pret kuru ir ļoti grūti cīnīties. Tā ir saistīta narkotisko vielu tirdzniecību un kontroli. Jau kādu laiku starptautisko attiecību uzmanības centrā ir arī ASV prezidenta Donalda Trampa izpildītais solījums noteikt visaptverošus tarifus trim ASV galvenajām tirdzniecības partnervalstīm Kanādai, Ķīnai un Meksikai. Ieviešot šos tirdzniecības tarifus, Tramps minēja "ārkārtējos draudus", ko rada fentanils, nāvējošs un ļoti spēcīgs sintētiskais opioīds, un kas ir izraisījis tā saukto opioīdu epidēmiju ASV. Tās sakarā prezidents Tramps šobrīd daļēji vaino Meksiku un Ķīnu nespējā novērst šo nelegālo narkotiku plūsmu uz ASV. Statistika ir diezgan graujoša, jo saskaņā ar ASV slimību kontroles centra datiem kopš 2000. gada vairāk nekā viens miljons cilvēku ASV ir miruši no narkotiku pārdozēšanas, no kuriem lielākā daļa bija opioīdu dēļ. 2023. gadā pēc fentanilu saturošu zāļu maisījumu lietošanas nomira vairāk nekā 74 000 amerikāņu. Fentanils un sintētiskie opioīdi ir ātri kļuvuši par galveno nāves cēloni amerikāņiem vecumposmā no 18 līdz 45 gadiem. Kas īsti fentanils ir un kāpēc tas prasa tik daudzas dzīvības? Fentanils faktiski ir ASV Pārtikas un zāļu pārvaldes apstiprinātas zāles. Pirmo reizi tās tika ieviestas 1960. gados kā spēcīgs intravenozs pretsāpju līdzeklis. Šobrīd farmaceitisko fentanilu var lietot pirms operācijas, ko ārsti izrakstījuši, lai mazinātu stipras sāpes pēc operācijas vai iekšējo slimību progresējošās stadijās. Tomēr ar laiku fentanilam tika radīti analogi jeb citas sintētiskās kombinācijas un piejaukumi, ko galvenokārt var atrast tikai melnajā tirgū un to lietošana ir pat vairāk atkarību izraisoša. To raksturo kā augsti bīstamu, jo ķīmiskā piejaukuma fentanils ir aptuveni 50 reizes spēcīgāks nekā heroīns un līdz pat 100 reizēm spēcīgāks par morfiju. Tik vien kā 2 mg fentanila dozas var būt letāla deva cilvēkam. Tas nozīmē, ka fentanila lietošanai nav nepieciešama liela deva, kas attiecīgi norāda, ka šī viela ir viegla svara ziņā un ir viegli pārvadājama. Pamatojoties uz ASV Narkotiku apkarošanas pārvaldes datiem, viens kilograms nelegāli iegādāta fentanila no Ķīnas, kas izmaksātu aptuveni 5000 ASV dolāru, var nelegālajā tirgū sniegt ieņēmumus vairāk nekā 1,5 miljonu ASV dolāru apmērā. Diemžēl vēl viens svarīgs aspekts šī opioīda epidēmijas izraisīšanā ir tas, ka nelegālajā tirgū to var iegādāties par salīdzinoši zemu cenu, kas pietuvināta heroīna cenai. Tā kā šis opioīds ir daudzas reizes spēcīgāks, tas ne tikai ir vairāk atkarību izraisošs, bet arī vairāk apdraud veselību. Bieži vien cilvēki nevar saņemt legālo fentanilu, tāpēc izvēlas lietot heroīnu, jo faktiski ģimenes ārsti ir izraisījuši atkarību no pretsāpju līdzekļiem. Kāds sakars šim ir ar Meksiku un Ķīnu, pamatojoties uz ASV prezidenta Donalda Trampa apgalvojumiem? Diemžēl, lielākā daļa fentanila kontrabandas nonāk ASV caur tās robežu ar Meksiku. Kontrabandisti to lielākoties sūta transportlīdzekļos vai kopā ar gājējiem, kuri var ceļot ar nelielu, viegli noslēpjamu narkotiku daudzumu. Vidējais konfiscētais svars parasti nav lielāks par 1,2 kilogramiem, tomēr tas satur vairāk nekā 50 000 nāvējošu devu. Pēc ASV datiem, par to ir lielākoties atbildīgas divas Meksikas narkotiku karteļu organizācijas - “Sinaloa kartelis” un “Jalisco jaunās paaudzes kartelis”, pārvaldot lielāko daļu ražošanas un izplatīšanas tīklu. Tomēr laika posmā no 2019. līdz 2023. gadam vairāk nekā 86% fentanila tirgotāju bija tieši ASV pilsoņi. No otras puses, Ķīna ir bijis dominējošais fentanila ievešanas avots, jo Ķīna ir pazīstama kā liela dažādu ķīmisko vielu ražotāja. Lielākā daļa fentanila, kas kontrabandas ceļā ievests ASV no Meksikas, ir izgatavots no Ķīnā ražotām ķīmiskām vielām. Šeit gan jāpiebilst, ka 2019. gadā Ķīna klasificēja fentanilu kā kontrolētu narkotisko vielu un vēlāk sarakstam pievienoja dažas no ķīmiskajām vielām, kas tika izmantotas tā pagatavošanai, tomēr tas nav apturējis nelegālos tirgotājus apiet likumu. Pēc tam, kad Donalds Tramps paziņoja par tarifu ieviešanu, Meksika uz kopīgās robežas ar ASV izvietoja papildus 10 000 karavīru, cenšoties apkarot narkotiku kontrabandu. Meksikas prezidente Klaudija Šeinbauma ir arī pastiprinājusi tiesībsargājošos centienus un uzlabojusi sadarbību ar ASV valdību, viņas administrācijai konfiscējot tūkstošiem kilogramu fentanila un arestējot vairāk nekā 6 000 ar narkotiku kontrabandu saistītu personu. Starptautisko attiecību pētnieki arī ir norādījuši, ka ASV un Ķīnas pasliktināto ekonomisko attiecību sakarā sadarbība narkotisko vielu plūsmas ietekmēšanā var izrādīties pat mazāk sekmīga nekā pirms tam. (..) Diemžēl teju visi pasaules reģioni un valstis ir savstarpēji iesaistītas narkotiku ražošanā, tirdzniecībā un arīdzan lietošanā, radot šo ne tikai par katras valsts iekšpolitisko problēmu, bet par kopēju pasaules problēmu. ANO Narkotiku un noziedzības biroja Pasaules narkotiku 2024. gada ziņojumā parādās arī dati par Baltijas valstīm, norādot pieaugošo tendenci tieši jaunu psihoaktīvu vielu, kā izotonitazēna, protonitazēna un metonitazēna lietošanā, arvien biežāk tiek konstatēti narkotisko vielu pārdozēšanas un nāves gadījumi tieši Igaunijā un Latvijā. Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra direktors Aleksis Gūsdīls (Alexis Goosdeel) uzsver, ka dati ir apstiprinājums tendencei, ka narkotikas ir visur. Centra ziņojumā arī uzsvērts, ka vardarbība un korupcija ir cieši saistīta ar narkotiku tirdzniecību un to lietošanu.
Transcribe →